Kedas uz Andrejsalas mola. "Noskaņa, kas palika iedomās" [1]. Sajūtas, kurās negribas atgriezties [2]

Grāmatas formāts, grafiskais iekārtojums labi piestāv Belševicas dzejas formātam; nelielie, it kā ieskicētie zīmējumi rada iespaidu, ka manās rokās būtu nonācis, piemēram, pašas autores privātais albums, kurā viņa tvērusi dažādus iespaidus, fiksējusi dienas gaitā un kādu īpašu situāciju ietekmē prātā cirkulējošās atziņas, vērojumus un paralēli, iegrimstot domās un meklējot īstos vārdus, it kā nevērīgi skicējusi mazus zīmējumus, švīkājusi lapu. Šāds traktējums – piedāvājums uzlūkot Belševicas debijas krājumu kā "iespaidu albumu" – varētu kalpot arī par attaisnojumu mazliet neskaidrajai kopējai kompozīcijai, kurā gan labi iezīmēts sākums, kā arī noslēgums (rezumējums par savu paaudzi), tomēr vidusdaļas virzība ir neskaidra: katrs teksts kā atsevišķa vienība, atsevišķs fragments.

Reiz kādā senā, literatūras kritikai veltītā nodarbībā vieslektors R. par kādu tobrīd īpaši aktuālu jauno rakstnieci izteicās: "Tā viņa rakstīja agrāk, taču tad apprecējās, piedzima bērni – vairs viņa tā neraksta." Šī piezīme nebija domāta ne peļoši, ne nivelējoši – tikai kā likumsakarīgs secinājums, ka reiz dzīvē – katram savā laikā, dažādu atšķirīgu notikumu, atšķirīgas pieredzes iespaidā – iestājas kāds vērtību pārvērtēšanas posms, kāda robežšķirtne, kas uz līdzšinējo liek paraudzīties no jaunas perspektīvas. Apziņa par īstajām, būtiskajām lietām un skaidrāka sava ceļa apziņa. Krista Anna Belševica ir ceļā, viņa vēl meklē jeb "medī" – šo ideju iezīmē arī pasažiera motīvs uz grāmatas aizmugurējā vāka (uz tā attēlota sabiedriskā transporta biļete). Šis varbūt ir sarežģīts ceļš, ne vienmēr tikai gaišs un patīkams, bet līdzīgā maršrutā devies teju ikviens. Ir tāds dīvains laiks: reizēm tu grimsti nepārvaramās sajūtās par visa pastāvošā neizbēgamo bezjēdzību, gandrīz depresīvās izjūtās – lai gan būtībā lielākoties nekas tā īsti nav piedzīvots, lielākoties nekādu dziļi traģisku notikumu nav bijis. Tikai ir ļoti skumji. Reizēm – dusmīgi, nikni. Tas ir posms ar kedām un grupas "Nirvana" un "Placebo" dziesmām (vai citiem tamlīdzīgiem skaņdarbiem), ūdenspīpi uz jumta virs pilsētas, dzejas kladītēm vai pierakstiem datorā, sēdēšanu mazās kafejnīcās Avotu ielas apkaimē vai citās "perifērijās", naksnīgiem velosipēdu braucieniem uz Andrejsalu, iztukšotām vīna pudelēm, paģirām un eksistenciālām sarunām, negulētām naktīm, domām par savu "īsto vietu", par "aicinājumu", par "lielajām" dzīves tēmām; posms ar sakāpinātām emocijām, frāzēm "neviens mani nesaprot", iekšēju pārākuma un izredzētības izjūtu ("es redzu citādāk, īstāk"), kas mēdz mīties arī ar pašnoniecināšanas posmiem... Belševica it kā izbrien šo "zudušās paaudzes" izjūtu taku – nav gan skaidrs, kāpēc lai viņas paaudze, viņas laika jaunie būtu "zuduši", tomēr, iespējams, no vienas puses, tā ir nepārvaramā zaudējuma, apjukuma izjūta – tiekot iesviestam "pieaugošo pasaulē", visas bērnības domas, viss bērnības naivums ir neatgriezeniski zudis, tomēr jaunu, skaidru ideālu vai principu vietā vēl nav. Šajā krājumā apcerēts neskaidrības un sevis meklējumu laiks, tomēr autore daļēji to apzinās un nekautrējoties pauž – "esmu tikai mazs / pasaulē vīlies bērns" (67. lpp.), savās [pieaugušo] "dzīves medībās" viņa to daļēji ir akceptējusi, tāpēc uz grāmatas aizmugurējā vāka pasvītrots – bērns/pieaugušais. Vairs īsti ne, vēl īsti ne, bet kaut kur pa vidu – mulsinošā starptelpā, kas reizēm ir neizprotama, savāda.

Liela daļa tekstu ir dienasgrāmatas izraksti ("aiz gara laika savārsmotie grēksūdžu melnraksti" – skat. 90. lpp.) disonanšu pilnā pasaulē, kur esi iesviests, bet neviens īsti nav mācījis, kā tad te īsti dzīvot, kā būt. Reizēm izlaužas arī atkailināti grēksūdzes elementi, atklājot kādas cilvēciskas kļūdīšanās un netiešā veidā arī specifiski femīno – "to ka vemt nepieklātos / vismaz stundas piecas pēc avārijas tabletes apēšanas / to nemācīja / bija rakstīts uz paciņas" (32. lpp.); vairākkārt piesaukta pārmērīga alkohola lietošana, kas rezultējas arī nepatīkamās fizioloģiskajās izpausmēs.

Šo "zudušā laika" (bērnības beigas) trauksmaino izjūtu apstiprina arī vēl citas rindas – "mēs abas raudājām / par nekad neizģērbto un neapģērbto leļļu / gruzdošajām acīm" (7. lpp.) –, kurās simboliski tiek tēlota rotaļāšanās smilšu kastē ar piebildi, ka "aizejot / visticamāk atgriezties nesanāks" (15. lpp.), t. i., pagātne nav atsaucama.

"Zudušās paaudzes" motīvu konceptuāli iezīmē arī krājuma noslēdzošais dzejolis ar moto "Mileniāļu blūzs" – "mēs esam jauni skaisti saplēsti un tukši / nespējam būt dievi un nemākam / būt cilvēki / un uztraukties par to visu / arī slinkums" (95. lpp.).

Vecumposma diktēto "zudušās, iztukšotās paaudzes" izjūtu savā ziņā iemieso arī skarbie, dažviet pat brutālie tēli un izteiksmes līdzekļi – "tu atkal jau salauzīsi pirkstus / skrāpējoties gar maniem deniņiem / un mani zobi atstās tavā kaklā/ trīs rētas uz palikšanu", bet tālāk arī pamestības, iznīcības motīvs – "mūsu dvēseles sabruks privātā graustu rajonā / pa kuru vējš tad dzenās / iepuvušus taureņus / un trieks ienācēju pierēs / kā potenciāli pragmatiskas pirmsnāves koncepcijas" (6. lpp.). Zīmīgs šis "skaistā" un "neglītā" sastatījums – ja kādā tradicionālā agrāko laikmetu poētiskajā sistēmā taureņi varētu tikt asociēti ar skaisto, gaišo, dzīvespriecīgo; ar vieglumu, bezrūpību un cerībām, tad Belševicas taureņi ir sapuvuši – ar bodlērisku pieskārienu apvienots "daiļais" un "pretīgais", tādējādi ar graustu rajonā sabrukušajām dvēselēm un beigtajiem taureņiem iezīmējot bezcerības diskursu. Līdzīgs šķietami negaidītu, nesaderīgu elementu sastatījums – "eņģeļu kautuve". Zināma agresija manāma arī rindās "laiks ar savām bungu vālītēm izdur man ausis" (30. lpp.), "mana ledusaukstā roka / noberž tavai sakarsušajai pierei / ādu" (39. lpp.), "[..] grīda / uz kuras salauzi ceļus / tavu izmežģīto galvaskausu / ietrieks zvaigznēs" (66. lpp.), bet pati liriskā persona ir "izmisusī, pasaules apžļembātā čaula" (69. lpp.).

Nīcības motīvu piešķir verba "pūt" (pūšana, sapūšana) klātesamība krājumā: lai arī pūšanas motīvs tikai trijos tekstos – dzejoļos 6., 17. un 27. lpp. –, tomēr apziņa to piefiksē, un veidojas neizpratne par šī nīcību apliecinošā elementa gana pamanāmo lomu jaunas literātes dzejā. Protams, arī tie ir tikai priekšstati un subjektīvas gaidas – tiecība meklēt kaut ko citu, nevis to, ko paudusi pati autore.

Kādā dzejolī autore tomēr viegli ironizē (?) par jaunās paaudzes "izredzētības izjūtu", ko banāli varētu apzīmēt kā vienu no jaunības maksimālisma apakšvirzieniem – un varbūt tomēr tās ir patiesas bailes no pieaugušo "parastās pasaules", no iegrimšanas ikdienišķībā, piezemētībā ("un vienu rītu tu sildīsi brokoļus vecā darba mikrenē / mazums / vēl mācīsies kādā no tām draņķa universitātēm / vai vēl trakāk / maksāsi rēķinus / Būsi viena no viņiem" (88. lpp.)), it kā pretendējot uz sevis meklējumu, agrās jaunības laiku kā uz kaut ko sasodīti īpašu, unikālu, tālu pāri "parasto", mietpilsonisko cilvēku garlaicīgajai pieaugušo pasaulei.

Kādā dzejolī Belševica visai tieši iezīmējusi šo dīvaino, depresīvo stadiju, kas mēdz pārņemt pusaudža gados un tika piesaukta jau apskata sākumā: "Mazā Sofija sēdēja uz palodzes iekrampējusi skatienu asfaltā, kas / divarpus stāvus zemāk nicīgi viņu kārdināja ar savu augstprātīgo un cieto / plankumu [..] mazā Sofija [..] palaikam tā / vienkārši sēdēja uz palodzes / un / vienkārši-aktīvi / gribēja nomirt [..] tā gribēt-nomiršanas sajūta bija īsta pavisam īsta tā nelīdzinājās nevienai / citai sajūtai". Belševica it kā viegli pašironizē par šo nesaprastā cilvēka izjūtu – "[..] klāt bija visai liela izredzētības sajūta / sajūta / ka Sofija saprot vairāk tālāk dziļāk riktīgāk nekā pārējie / tie / ārpus [..]" (83. lpp.) –, apzinoties, ka nākotnē iespējams komformisms, iekļaušanās sabiedrībā – ar "baltu kleitu", ģimenes dzīvi, māju un suņu būdu: "[..] Lielā Sofija atkal sēdēja uz palodzes [..] / un mēģināja / otrādi / [..] un [..] / tad / kaut kad / pēc baltas kleitas mājas ar daudzām jaunām palodzēm garāžu un suņubūdu / blakus ārdurvīm / kopš tā laika tā īpašā nomirt-gribēšanas sajūta ir kaut kur pagaisusi / to nomainījusi kāda dzīvot-gribēšanas sajūta gan arī / īsti / nav / bet no tās miršanas gan pēkšņi šausmīgi / bail" (82.–84. lpp.).

Krājuma "Medījot dzīvi" liriskās personas pasaules izjūta – dezorientēta, nedaudz atsvešināta, reizēm nomācoša, pelēkos toņos, pavīd reibināšanās motīvs, bēgšana no realitātes (medikamenti), bet reizē pa vidu pelēkajam ir arī kādi atšķirīgi uzplaiksnījumi – šīs īpatnās attiecības ar esību skaidro liriskā persona: "man ar dzīvi ir tādas interesantas attiecības / [..] gribas nogulties uz asfalta / un reizē / ceptas sēnes vakariņās" (10. lpp.). Pa vidu pelēkam splīnam pavīd arī augstāku ieceru ieskicējums – "varētu to [..] pārvērst pētījumā nu / tajā "lielajā pētījumā" ko visu laiku solos un solos uzrakstīt lai / revolucionētu dzīvi un zinātni [..]" (48. lpp.). Viens no autorei tuviem jēdzieniem – "dekonstruēts" (un dekonstrukcija, protams, primāri asociējas ar postmodernisma poētiku; postmodernisma jēdziena atvasinājums piesaukts arī tekstā, 60. lpp.).

Reizēm kāds lakonisks teksts priecē vairāk nekā garākas, samezglotākas konstrukcijas. Tieši lakoniskajās frāzēs reizēm skaudri uzmirdz kāda emocionāli īpaši iedarbīga doma ("tajā lielajā klusumā / kas jau labu laiku dzīvo / starp mums" (51. lpp.), "tā tinte uz grīdas / slēpj sevī tūkstošiem / neuzrakstītu dzejoļu" (78. lpp.)) vai tāda, kurai iespējams piedēvēt lielāku vispārinājumu un filozofiskāku tvērumu – "turēšanās pie pagātnes / padara nākotni / sasodīti dramatisku". Forma vietām nenostrādāta, bet saturam īpaši formas slīpējumi nemaz īsti nebūtu piemērojami. Man patika krājuma zemsvītras piezīmes, kuras uztvēru kā spēles elementu, nozīmes papildslāni.

Zināmu pretenciozitāti Belševicas dzejai piešķir dažbrīd sastopamie svešvārdi, kas daļēji šķiet kā no studiju procesa, lekciju pierakstiem atceļojuši – pragmatiska koncepcija, paradigma, dekonstruēt, kontekstuāls, sociālā identitāte, socioloģisks, postmodernistisks, dažādi atvasinājumi ar post-, koherents, semantisks u. c. Tie atsauc prātā studijas Humanitāro zinātņu fakultātē.

Tomēr Belševicai izdevies prasmīgi izvairīties, piemēram, no negribētas naivitātes. Un, lai gan Zēgnera kungs savā apskatā minējis, ka "bieži krājumā figurē romantikas un attiecību motīvi" [3] liekas, šie attiecību motīvi nav banāli vai uzbāzīgi, tie noteikti uzstājīgi nedominē kopnoskaņā, kā arī ir pietiekami askētiski, lai tajos nevarētu atrast smeldzīgi asarainu vai sentimentālu "tu un es" apcerējumu agrajos divdesmit. Un šis otrs reizēm pat nepārkāpj fantoma robežas, drīzāk esot liriskās personas iekšējais dubultnieks, apvērstais spoguļattēls, nevis taustāmi sazīmējama, eksistējoša personība.

Skaidri nav iespējams noteikt krājuma kopējo ievirzi vai kompozīciju – tas vairāk atgādina salūzušas mozaīkas dažādos, noputējušos fragmentus, emuāra ierakstu izvilkumus. Arī virzienu aspektā var izteikt tikai miglainus minējumus – postpostmodernisma virzienā –, gan arī saskatot retas imažisma atblāzmas un pat kādus postneomītisma elementus (skat. tekstu 59. lpp.). Autores rokraksts, iespējams, vēl formēsies, izkristalizēsies.

Šis mēģinājums aplūkot Kristas Annas Belševicas veikumu ir gaužām subjektīvs, tāpat kā pamatā jebkuri centieni uzrakstīt "kritiku". Citā gaismā šos tekstus lasa daļa autores vienaudžu, līdzgaitnieku, saredzot tajos kaut ko citu nekā "tuvā pusmūža omulīgajās bruņās tērpušies". Droši vien ne tikai "nav viegli būt jaunam", arī vērtēt nav viegli, tomēr kopumā pavisam noteikti nedrīkstētu sacīt, ka ar Belševicas pirmo dzejas krājumu latviešu jaunāko autoru literatūrā būtu ienācis kaut kas absolūti nebijis. Jo arī citās desmitgadēs bijušas "jaunās, dusmīgās" un depresīvās meitenes. Domājot par Belševicas priekštecēm, prātā nāk Agneses Krivades "Bērnība" (2007), jo īpaši noskaņas ziņā dzejolis "Nē, es necelšu telefonu, vienalga, ka atkal svētki, nav s*** [4] atmiņas vērtas ne vārda, pie tām taču galīgi netiek strādāts, [..] nē, es necelšu telefonu, [..] gribu tevi ar iekšām uz āru, caur uzšķērstu oderi izbērtu vājumu, kā gulēt uz kafijas melna ledus vājai ar kaijas kaku uz pleca [..] lūdzu vairs neaizskart mugurkaulu, manu pēdējo rāvējslēdzēju, aiz kura mirušu gulbi kamolā guļam redzēju, atdod man drosmi pirkstgaliem pieskarties tavai čaulai [..]."

Ne visi taureņi sapūst, ne visi gulbji mirst – jo nāk jauni pavasari, "viss paiet, viss paliek" [5]. Arī Sofija tiešām pieaugs.

[1] ©Elionoreli.

[2] Sevis meklējumu laiks – agrā jaunībā.

[3] Zēgners, H. E. Pārpratums. Zēgners par jaunās dzejnieces Belševicas krājumu "Medījot dzīvi". Pieejams tiešsaistē: www.delfi.lv/kultura/news/books/parpratums-zegners-par-jaunas-dzejnieces-belsevicas-krajumu-medijot-dzivi.d.

[4] Starp citu, šo elementu Krista Anna Belševica lietojusi krājuma 11. lappusē.

[5] Pēc Erika Ādamsona.