Gaidot Kavafi

Latviešu literārā dzīve ir nozīmīga notikuma priekšvakarā – pavisam drīz latviešu lasītājam būs iespēja savā dzimtajā valodā plašākā kopojumā iepazīt vienu no XX gadsimta dzejas milžiem – grieķi Konstantinu Kavafi. Gaidot šo nozīmīgo notikumu, ko sarūpējis tulkotājs Dens Dimiņš un apgāds "Neputns" (ar VKKF atbalstu), "Ubi Sunt" iepazīstinās savus lasītājus ar nozīmīgā dzejnieka devumu, piedāvājot gan ieskatu vienīgajā Kavafja krājumā, kas tagad latviskots, gan arī dažos tekstos, ko dzejnieks atstājis ārpus tā, bet kuri latviešu lasītājam varētu būt gana noderīgi, gaidot tikšanos ar Dzejnieku un viņa Krājumu. Šis promotēšanas darbs noslēgsies 29. aprīlī LU Botāniskā dārza Palmu mājā, kur 18.00 sāksies dzejas un mūzikas vakars "Ar nemirstības līksmi acīs".

Konstantins Kavafis šajā saulē pavadīja laiku no 1863. līdz 1933. gadam. Pēc viņa vecuma spriežot, no viņa varētu sanākt drīzāk kāds simbolists vai premodernists, bet pats viņš sevi visnotaļ pamatoti dēvēja par nākotnes un ultramodernisma dzejnieku. Kavafis par dzejnieku kļūst, kad viņam jau ir pāri 40, tādējādi ne tik daudz tiešo pārdzīvojumu, bet atmiņas padarot par dzejas materiālu. Personīgās pieredzes atmiņas viņa dzejā apvienojas un saplūst ar mītu, vēsturi, ikviena cilvēka dzīvotu vai nedzīvotu dzīvi.

Šogad aprit dzejnieka 155. gadadiena. Kavafja godināšanai īpaši labi piedienas šāds mazliet neparastāks cipars.

Īsi pēc viņa 65. dzimšanas dienas Aleksandrijas (dzejnieka dzimtā un dzīves pilsēta) žurnāls "Semaine égyptienne" publicē dzejniekam veltītu īpašu numuru. Tā ievadvārdos lakoniski raksturota Kavafja daiļrade kopumā. Teksts parakstīts ar vārdu A. Leonidis. Mūsdienās Kavafja daiļrades pētnieki ir gandrīz vienisprātis, ka šo tekstu sacerējis pats dzejnieks un grieķu literatūrzinātnē tam dots nosacīts poētisks nosaukums "Sevis cildinājums" (Κ. Π. Καβάφης, Τα πεζά (1882–1931), Φιλολογική επιμέλεια Mιχάλης Πιερής, Ίκαρος Εκδοτική Εταιρία, 2003).

Tad nu ar šo sevis cildinājumu sāksim Kavafja gaidīšanas svētkus.

Konstantins Kavafis

Sevis cildinājums [Par dzejnieku K. P. Kavafi]

[Sur le poète C. P. Cavafy]

Es nepiekrītu tiem, kuri apgalvo – Kavafja daiļrade, būdama savrupa un nevienai no zināmajām dzejas skolām nepiederoša, vienmēr paliks īpatnējs gadījums, kam nebūs atdarinātāju.

Šādus atdarinātājus, pārsvarā gan ļoti virspusējus, esmu jau pamanījis, un ne tikai starp grieķu dzejniekiem vien. Retas, bet spēcīgas Kavafja ietekmes zīmes ir redzamas visur. Dabiskas sekas vērtīgai un novatoriskai daiļradei.

Kavafis manā ieskatā ir ultramoderns dzejnieks, nākamo paaudžu dzejnieks. Līdztekus vēsturiskajai, psiholoģiskajai un filosofiskajai vērtībai viņa stila nevainojamā skaidrība, dažkārt lakonisma skarta, viņa līdzsvarotais entuziasms, kas raisa prāta aizkustinājumu, viņa sakārtotā frāze, kas ir dabīga aristokrātisma auglis, viņa vieglā ironija ir lietas, kuras vēl vairāk novērtēs nākamās paaudzes, ko būs veidojis atklājumu progress un šo atklājumu radītais prāta darbības smalkums.

Kavafim līdzīgie retie dzejnieki tad ieņems īpaši izcilu vietu pasaulē, kas domās daudz vairāk nekā mūsdienās. Balstoties šajā pārliecībā, esmu drošs, ka viņa daiļrade nepaliks ieslēgta bibliotēku sienās kā vēsturisks dokuments par grieķu literāro attīstību.

No franču valodas tulkojis O. Lāms

Dalīties

Atpakaļ