400 gadu sena latviešu dzeja – kā tas skanēja?

Tolaik dzejas loma bija citāda nekā mūsdienās – dzeja manifestējās dziesmās. Piemēram:

"Dievs dārdzībā mums glaboj'

Un svēti mūsu bļod',

Ka vecs un jauns vēl dabū

Sav' sāl' un maiz' un god'.

Daž' krust' un nelaimīb'

Dievs palīdz izstāvēt,

Viņ' vārdu mums būs slavēt

Par labu veselīb'." [1]

Šādu dziesmu nebija mazums. Jau 18. gs. sākumā – laikā, kad Latvijas teritorijā asiņainās cīņās par politisko varu vienlaikus karoja zviedri, poļi un krievi, – latvieši varēja izvēlēties no vairāk nekā pustūkstoša garīgu dziesmu. Tas ļāva saglabāt garīgu mugurkaulu arī ārpus dievkalpojumiem – mājas svētbrīžos, šūpuļa svētkos vai svētceļojumu laikā.

Atverot grāmatu, jāsagatavojas, ka tālaika dzejas saturs ir stipri vien piesātināts ar garīgu vēstījumu, vāciskās kultūras projekciju. Taču, pakāpjoties pāri saturam, lasītājs pamanīs unikālo – pirmos mēģinājumus latviešu valodu pielāgot dzejas ritma un poētikas vajadzībām. Tieši tad rodas aizmetņi latviešu dzejas principiem, kurus vēlāk studē tādi jaunlatvieši kā Juris Alunāns.

Grāmata ļauj iepazīt nozīmīgākos vāciešus, kuri rūpējušies par latviešu literatūras paplašināšanu vairāku gadsimtu garumā. Mācītājs Johans Višmanis 1697. gadā publicē latviešu poētiku, tajā ietverot žanru teoriju, retorisko paņēmienu aprakstu, kā arī izvērsti raksturo latviešu tautasdziesmu formu. Kristofors Fīrekers izveido oriģinālu vācu dziesmu atdzejošanas tradīciju. Valodnieks Liborijs Depkins pievēršas latviešu sadzīves dzejai, tajā attēlojot latviešu humoru. Savukārt Svante Gustavs Dīcs jau 1708. gadā latviski atdzejo dziesmas no zviedru valodas.

Dr. philol. Māra Grudule zina, par ko runā. Viņa ir literatūrvēsturniece, kura jau iepriekš padziļināti pētījusi latviešu un citu tautu kultūras saiknes, īpaši pievēršoties Baltijas vācu literatūrai. Grudules teicamās vācu valodas zināšanas ļāvušas niansēs salīdzināt latviešu un vācu dzeju un dziesmas. Autore, piemēram, noraida apgalvojumu, ka latviešu garīgās dziesmas nebija nekas vairāk kā vācu tekstu tulkojumi. Aplūkojot izlases darbus tuvlasījumā, viņa atklāj atšķirīgo latviešu dziesmu versijās, pamanot tajās tautasdziesmu elementus.

Šī grāmata noderēs tiem, kas vēlas sevi ierindot pie literatūras erudītiem. Nākamreiz, kad kāds apgalvos, ka latviešu dzeja sākās ar Juri Alunānu vai Elkaleju Indriķi, jūs varēsit noraidoši pakratīt galvu. Sak', vai tiešām nezināt, ka senākais zināmais gadījuma dzejolis latviski atrodams jau 1631. gadā?

Grāmata dod iespēju palasīt arī senatnīgo latviešu valodu. Vislabāk to darīt skaļi, pie sevis dungojot. Tas ļaus gan pasmīnēt par dīvaino valodas skanējumu, gan novērtēt tās pārmantojamību mūsdienās. Piemēram, Višmaņa "Pindara oda" (1697):

"Pasaulīgs prāts jeb kuru dien',

Uz naud' in ļaunu iet pār lieku,

Uz miesas kārīb', aču prieku,

In lepno būšan' dodās vien:

Tam gan ir savu miesu barot,

Ne šķietās grēkojis, grēkus darot,

Tā grēki grēkos audzin aug,

Tā pasauls' bērns uz blēņiem raug'."

Grāmatu veiksmīgi papildina izziņas palīgmateriāli. Autore tabulas veidā sarindojusi būtiskākos notikumus latviešu dzejā no 16. gs. sākuma līdz 18. gs. vidum, paralēli statot notikumus Baltijas vācu dzejā, kā arī vācu dzejā kopumā. Sekojot līdzi gadskaitļiem, var pamanīt, kāda nobīde redzama starp dzeju vācu valodā un latviešu valodā: pirmās vācu katoļu dziesmu grāmatas parādās 1537. gadā, savukārt latviski dziesmu grāmatu izdod 1587. gadā. Grāmata iekļauj arī dažādu jēdzienu vārdnīcu, kas ir labs palīgs laikmeta izpratnei.

"Latviešu dzejas sākotne" ir grāmata literatūras zinātājiem, kā arī tiem, kas mājas grāmatu plauktā labprātāk turētu, piemēram, tautasdziesmu sējumu, nevis Stīva Džobsa biogrāfiju. Māras Grudules "Latviešu literatūras sākotne" ir apliecinājums tam, ka latvietība neradās pirms 100 vai 200 gadiem. Tās saknes meklējamas senākā vēsturē, nekā mums pirmajā brīdi varētu šķist.

[1] Vidzemes mācītāja Johana Otonīsa tulkotā vācu dziesma "O, krustiet ļaudis nākam".