Auto entuziasta dzīvesstāsts. Viktors Kulbergs “Neiespējamā misija”

Taču, ja kāds padomās, ka „Neiespējamā misija” ir auto inženieru grāmata, un grāmatnīcā tai vēsi pasoļos garām kā sev neinteresējošai lasāmvielai, viņš būs smagi kļūdījies. Grāmata lieliski balansē uz tā naža asmens, kurš nodala profesionāli no vienkārša lasītāja. Vēstījumā patiešām netrūkst detaļu, tehnisku nianšu un tikai interesentiem kaut ko izsakošu auto modeļu nosaukumu, taču tas viss ir ievīts blakus detektīva cienīgiem piedzīvojumiem, pārsteidzošiem stāstiem par komunisma laika simboliem un ieskatiem auto rūpniecības vēsturē, kas padara grāmatu arī par nozīmīgu laikmeta spoguli.

Kulbergs stāsta par to, kā PSKP novērtēja Antīko automobiļu kluba (AAK) veidošanos, kā viņš ar dažnedažādiem paņēmieniem uz Rīgu atvedis vairākas slavenas retro mašīnas, kā vienojies par šo mašīnu pārdošanu, un katrs no šiem stāstiem piedāvā ieskatu padomju laika sistēmā. Grāmatā var uzzināt gan par Josifa Staļina drošības režīmu, gan par ārzemju darījumu kārtošanu, gan to, kādēļ Brežņevam neļāva pašam vadīt auto. Līdz ar to V. Kulberga grāmatā daudz ko interesantu atradīs arī cilvēks, kurš par automašīnām zina tikai to, ka tām ir četri riteņi un tās ripo.

Padomju vēstures krikumi patiešām nav pēdējā vietā Kulberga stāstā, taču uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena tomēr stāv Rīgas Motormuzeja dibinātāja auto kaisle. Nodaļās par leģendāro „Russo Balt” un „Auto Union” modeļu atrašanu un restaurāciju jūtama neviltota degsme un prieks, kuru saprast un novērtēt var tikai auto cienītājs. „Galu galā esmu braucis pie „Auto Union” stūres. Tas ir kā pabūt aiz mākoņiem izplatījumā. Pabūt un atgriezties. Ko vēl vairāk var vēlēties?”¹ poētiski vaicā Kulbergs. Līdzīgā veidā arī atklāti arī iespaidi par jaunības gadiem un pirmajiem lauku ceļu izbraucieniem.

Jāatzīst, ka sākotnēji biju kritiski noskaņots par grāmatas valodas spēju skanēt vienoti un “nenoslāņoties”, ņemot vērā, ka tās tapšanā piedalījušies divi atšķirīgi autori, taču mana kritika izplēnēja neticami ātri. Valodā jūtams pieredzējuša rakstnieka pirksts, teikumi plūst uz priekšu visai raiti un prot ieinteresēt arī par lietām, kurām parasti pārlēktu pāri, taču ne uz brīdi nepazūd autentiskumu sajūta, proti, ir skaidrs, kurš ir vēstītājs. Nedrīkst nenovērtēt arī ilustratīvos materiālus, kuri grāmatā iekļauti ļoti plašā klāstā. Papildus attēliem, kas vēsta par Kulberga un viņa domubiedru darba gaitām, redzami arī unikāli antīku auto un vēsturisku personu iemūžinājumi.

Interesanta iezīme vērojama nodaļās par neatkarīgās Latvijas laiku. Ja par padomju nebūšanām V. Kulbergs lielākoties atceras ar nelielu smaidu un gandrīz kā stāstot anekdoti, tad vēlākajās nodaļās (par laiku pēc 1990. gada) viņa tonis jau būtiski mainās. Kulbergs nevairās no ļoti skarbiem un tiešiem izteikumiem, ar kuriem norāda uz kapitālisma mīnusiem, politiskajām un finanšu spēlītēm. Protams, tas nepavisam nenozīmē, ka čekas laiki autoram bija tuvāki – gluži vienkārši padomju laiku izmainīt vairs nav iespējams, savukārt Latviju, ja labi pacenšas, gan vēl var pārveidot, un tieši to Kulbergs ir mēģinājis gan ar šo grāmatu, gan savu ieguldījumu auto industrijā. Viņš nebaidās atklāt, kādos veidos aizraušanās ar antīkajiem automobiļiem palīdzējusi latviešu kopējā gara veidošanā, kas tikai parāda, ka arī samērā specifiskus vaļaspriekus iespējams ievirzīt vērtīgos ceļos. Taču iespējams, ka šī balss toņa pārmaiņa norāda uz paša Kulberga personības izaugsmi – jaunības azartu un mašīnu kaisli, kuras aizsegā viss cits nedaudz piemirsās, nomainījis vīrieša briedums, kurš ir lepns par savu viedokli un kuram ir autoritāte to izteikt. Grāmatu Kulbergs noslēdz ar nodaļu, kuras virsraksts ļoti precīzi atbalsta šo domu - „The older I get the better I was” (Jo vecāks es kļūstu, jo labāks es biju).

Tiesa, šo pēdējās nodaļas nosaukumu var uztvert arī citādi, proti, ka tieši vecumā Kulbergs apzinājies savus pagātnes nopelnus. „Lepnums” patiešām varētu būt viens no grāmatas atslēgas vārdiem. Kulbergs necenšas mazināt sava ieguldītā darba augļus, viņš par tiem stāsta ar aristokrātisku cienību, norādot, cik daudzi ārzemju laikraksti un žurnāli kļuvuši ieinteresēti viņa darbībā. Piemirsti gan netiek arī AAK domubiedri un draugi, taču pieticība ir lieta, kuru Kulberga vēstījumā grūti atrast. Tas nebūt nav slikti, gluži otrādi, cilvēkam, kurš savā mantojumā atstājis paliekošas vērtības, jāprot novērtēt savs ieguldījums, un Kulbergs to izdarījis ļoti sekmīgi.

Par „neiespējamo misiju” autors nodēvējis savu dzīvi, taču grāmatas vāka dizains piedāvā interesantu variāciju par nosaukumu, proti, tā pirmā zilbe „ne” ir nedaudz blāvāka un pazūd fona attēlā. Tieši šāda doma arī lasāma grāmatas pēdējā nodaļā, kad hronoloģiski veiktais autobiogrāfiskais stāstījums sasniedz savu noslēgumu – šis neiespējamais ceļojums antīko automobiļu un padomju varas aparātu pasaulē tomēr izrādījās iespējama un piepildāma parādība un vainagojās ar Rīgas Motormuzeja izveidošanu.

V. Kulbergs aizgāja mūžībā šī gada martā, divus mēnešus pirms savas grāmatas prezentācijas. Savus dzīves darbus viņš paspēja ne tikai veikt, bet arī pastāstīt par tiem, kas, cerams, palīdzēs viņa mantojumu saglabāt ilgākā atmiņā, kā arī atgādinās, cik daudz var izdarīt cilvēks, tīra fanātisma vadīts.