Posts. Antiutopija. Degradācija.

2018. gadā izdevniecība "Pētergailis" publicēja čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellová) romānu "Ezers", kuru latviski ir tulkojusi Halina Lapiņa. Pagājušajā gadā romāns ieguvis Eiropas Savienības Literatūras balvu, Magnesia Litera gada balvu, kā arī Čehijas Nacionālo jaunatnes balvu. "Pētergaiļa" izdevumam ir burvīgs vāka dizains, kuru veidojusi Elīna Brasliņa. Arī atverot pirmo vāku, redzama ezera virsmas ilustrācija, ar kuru lasītājs iegrimst Bellovas radītajā ezerā. Grāmatas pēdējos vākos ir tāda pati ilustrācija, kas palīdz (labākajā gadījumā) no ezera izkļūt.

Biankas Bellovas radītais ezers nav īsts, tas ir fiktīvs, taču sevī iemieso visu šī brīža pasaules postu – cilvēcīgumam pretējas valsts varas, nenormālu dabas piesārņojumu, ļaušanos māņticībai un kopējo cilvēces pagrimumu. Ezers nav romāna galvenais tēls, taču tas ir līdzās no vāka līdz vākam. Tas ir romāna varoņu likteņa lēmējs un dzīves ietekmētājs. Darbā tiek minēts Ezera Gars, kuram tic mazā zvejnieku ciema Borosas iedzīvotāji. Viņi pie visām savām nelaimēm vaino Ezera Gara dusmas, tādēļ ziedo tam cilvēkus. "Tik primitīvi cilvēki! [..] Viņi būtu ziedojuši arī Tevi." (151) Romānam nav konkrēta darbības laika, tajā bieži ir pieminēts krievu karaspēks, kas liek domāt par krievu okupācijas laiku, taču reizēm, spriežot pēc romāna varoņu uzskatiem un ekoloģiskās katastrofas klātesamības, tas tikpat labi varētu būt tālākā nākotnē, kad cilvēki atgriežas pie elku dieviem un laukkopības. Vienīgais darba elements, kas ļauj lasītājam kaut cik orientēties romāna laiktelpā, ir galvenais varonis Nami. "Ezers" sākas, kad Nami ir tikai trīs gadus vecs, "Ezers" beidzas, kad Nami ir septiņpadsmit. Pa vidu lasītājs iziet cauri Nami pubertātei, pirmajai neveiksmīgajai mīlestībai, dzīves skarbajai realitātei. 

Nami ir bārenis, kurš vēlas atrast savu māti un saprast savu eksistenci. Pēc darba izlasīšanas gan paliek neatbildēts jautājums – kas īsti ir Nami saknes? Nami atrod savu māti, kura izstāsta zēnam, ka viņa tēvs bija garīgi slims jauns vīrietis, kuru vēlāk ciems ziedoja Ezera Garam. Taču, sastopot šī zēna tēvu, parādās jauna versija, ka Nami māte ir bijusi ciema palaistuve un viņa tēvs, iespējams, ir kāds krievu zaldāts. Rodas sajūta, ka Nami meklējumi ir bijuši bezjēdzīgi, jo rezultātā atbildes nemaz nav. 

Stāsts ir skarbs, taču maksimāli tuvs realitātei. Vīrus ar degvīna pudelēm, sievietes ar vīru uzsistām acīm un bērnus, kuri jau no bērnu dienām zina dzīves grūtumu, var saredzēt jebkur, iespējams, pat aiz kaimiņa durvīm. Taču Bellova parāda veselu pasauli ar šādiem cilvēkiem. Pasauli, kurā cilvēki burtiski stāv rindā pēc jebkāda veida darba, pasauli, kurā sievietēm vīru sitieni ir norma. ""Viņš taču pret tevi bija rupjš, sita. Pēdējo reiz izdauzīja zobu, vai atceries?" Ome atmet ar roku. "Ja viņš tagad ienāktu pa durvīm, pati pagrieztu vaigu, lai izsit vēl vienu."" (27) Kā romāna beigās Nami neatrod atbildi par savu māti, tāpat romāna gaitā tā varoņi nemainās. Nevienu neķer dievišķā apskaidrība, ka tā dzīvot nevar, neviens nevēlas savā dzīvē kaut ko mainīt, Borosas iedzīvotāji gaida, ka to visu izdarīs Ezera Gars. Un Bellova liek noprast, ka nekas arī šajā pasaulē nemainīsies, tikai paaudzi nomainīs cita paaudze, kura būs tāda pati kā iepriekšējā. 

Viena no lielajām problēmām, kura tiek aplūkota "Ezerā", ir milzīgais ekoloģiskais piesārņojums, kas sagrauž ne tikai dabu, bet arī cilvēkus, kuri tajā mīt. Ezers ir Borosas cilvēku iztikas avots un arī lielākais posts. Ezerā tiek ķertas zivis uzturam, taču ūdens tiek piesārņots ar atkritumiem no zivju kombināta turpat blakus, kuģu eļļām un citiem atkritumiem. Ezerā ūdens atkāpjas, palikušais vairāk līdzinās pretīgai masai, bet cilvēki to joprojām izmanto. No ezera ūdens visiem borosiešiem ir ekzēma, tomēr tā jau tiek uztverta kā norma. ""Tev ir skaista ekzēma," Nami it kā starp citu saka. [..] "Lielākajai daļai cilvēku viss ir sarkans un pietūcis, bet tev ir tāda .. sārta, vienkārši ļoti jauka."" (41) No gaisa piesārņojuma dzimst arī kropli bērni, bet tas viss tiek norakstīts uz Ezera Gara dusmām, taču, par ko Gars dusmojas, to Borosas iedzīvotāji un viņu garīgais līderis ciema Šamanis nespēj saprast. 

Neskatoties uz Ezera Garu un Šamani, kuri šķietami ir maģiskā elementi, darbs ir sarakstīts naturālisma stilā. Viss tiek aprakstīts tieši, nav izskaistinātu elementu – vemšana ir vemšana, peņi ir peņi, spļāvieni un izvarošana tieši tas, kas tas ir. Nekāda neglītā estētika, tikai cilvēku ķermeņu procesi un rezultāti. Arī naturālisms piešķir "Ezeram" skarbumu, atzīšos, ka bieži bija stipra vēlme grāmatu nolikt malā un uz to vairs neskatīties, bet tikpat liela vēlme lika man turpināt, un es to nenožēloju. Ņemot vērā "Ezera" apjomu, tajā ir ļoti daudz dzimumorgānu un erekcijas. Reizēm pat mazliet par daudz, bez šķietama pamatojuma. 

Kaut gan darbam nav politiskas nozīmes, tajā figurē lielais vadonis, kurš sen jau vairs nav starp dzīvajiem, bet, liekas, ir vainīgs pie visa posta. Pilsētā vēl ir Vadoņa pieminekļi, bet netiek stāstīts, par ko viņam tie uzcelti. "Pie sienas karājas saplēsts plakāts ar uzlocītiem stūriem. Nami to labi zina, uz tā ir attēlots Vadonis un viņa Astoņi jaunā cilvēka likumi. Nami aptver, ka šī visā laboratorijā ir visbīstamākā lieta. Izvelk metāla atvilktni un triec to pret Vadoņa plakātu." (119) Šeit "Ezers" velk paralēles ar Džordža Orvela (George Orwell) Lielo Brāli no antiutopijas "1984". Tiesa gan, Bellova rāda laiku pēc Vadoņa, rāda postu, kas palicis pāri. Tāpat ir jūtama Černobiļas "piegarša". Bellovas radītajā pasaulē ir vesela sala, kur cilvēks vairs nesper kāju. Uz salas agrāk ir veikta bioloģisko ieroču testēšana uz dzīvniekiem. Tagad tur ir tikai pamesta laboratorija, saindēta zeme un bīstami dzīvnieki. Taču šie dzīvnieki joprojām uzticas cilvēkiem, kuri izrādās daudz bīstamāki un iznīcību nesošāki. 

Otra "Ezerā" apspēlētā problēma ir Nami eksistence un savu sakņu meklēšana. Jau iepriekš tika minēts, ka Nami ir bez vecākiem, un, pat atrodot māti, viņam līdz galam nav skaidrs, kas bijis viņa tēvs un kam ir taisnība – mātes vai ciema iedzīvotāju stāstītajam. Nami "svētceļojums" no pazaudētām vecvecāku mājām līdz mātei un atpakaļ uz Borosu ir kā iniciācija. Ceļā zēnu sagaida smags darbs sēra rūpnīcā, pirmā un neveiksmīgā seksuālā pieredze ar ielasmeitu, sevis pierādīšana un nebeidzami eksistenciāli meklējumi. Paša Nami "balsi" lasītājs dzird ļoti reti, lielākoties mēs redzam tikai darbības un Nami mijiedarbību ar pārējiem "Ezera" varoņiem. Nami sajūtas un emocijas romāna gaitā notrulinās, pāri paliek vien milzīga tukšuma sajūta. "Bet, lai kā taustītu sevi dziļāk, nav spējīgs uztvert nekādas izjūtu paliekas, ir tikai tukša, gara ala, kuru tur kādreiz izracis meža zvērs." (186) Beigu beigās Nami nākas meklēt atbildes pie tā, kas šo visu ir aizsācis, – pie Ezera. 

Lai arī Bellovas "Ezers" ir drūms un skarbs, tas noteikti ir jāizlasa, kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu, kāds posts ir iespējams cilvēces bezatbildības un bezdarbības rezultātā. "Ezers" ir kā viskijs, kurš izdedzina iekšas un atstāj spēcīgu pēcgaršu.

 

Dalīties