Kādā pavasara dienā, kad māsa ar savām meitiņām (4 un 6 g.) atbrauca ciemos, es, virtuvē gatavodama pusdienas, iedevu viņām brīnišķīgu laika kavēkli grāmatas izskatā: Kārļa Vērdiņa poēmu "Dilles tante" ("Liels un mazs", 2018). "Pirms pusdienām iestiprināsimies ar poēmu," es teicu.

Labi, tā es, protams, neteicu, bet, atpakaļskata spogulī lūkojoties, šķiet, ka būtu bijis skaisti un iederīgi, jo grāmatas, lai cik banāli neizklausītos, joprojām uzskatu par svarīgāko garīgo barību, kādu vien var iedomāties. Turklāt tas bija brīnišķīgs veids, kā vairākiem cilvēkiem saslēgties kopā vienā tēmā, laikā un noskaņā.

Mana pirmatnējā doma, protams, bija pirms recenzijas rakstīšanas notestēt grāmatu kopā ar tās mērķauditoriju. Tā kā poēma ir diezgan gara, nebiju pārliecināta, vai meitenes spēs noturēt uzmanību, visu grāmatu klausoties vienā reizē, bet – izturēja gan. Grūtāk, iespējams, bija māsai, kurai vajadzēja ievilkt ļoti dziļu un garu elpu, lai izlasītu to skaļi priekšā bez apstājas.

Uzreiz pēc vāka aizvēršanas meitenēm jautāju: "Vai patika grāmata?", un abas atbildēja apstiprinoši. Jautāju, kas patika visvairāk. Laine (6 g.) atbildēja, ka dejošana un precēšanās. Adrija (4 g.) viņai piebalsoja. Tad nu mēs vērām vaļā attiecīgās lappuses, lai vēlreiz piedzīvotu grāmatas lirisko varoņu kāzas.

"Antis uzliek jauno šlipsi

Dilles tanti ved uz zagsu

tur kur seniorus laulāt

mēdz par samērīgu maksu" (39. lpp.)

Vērdiņa poēma lauž asociācijas un priekšstatus par poēmu smagnējumu un nopietnību, pirmkārt, ieceļot poēmas žanru bērnu literatūrā un, otrkārt, piepildot to ar pamatīgu ironijas un rotaļīguma devu. Ritms, atskaņas, kārtojums pantos, kā arī sadzīviskās ainas no poēmas liriskās varones Dilles tantes ikdienas dzīves piesaista uzmanību un ar straujo sižeta attīstību un virzību – palīdz to noturēt.

Par atskaņām runājot, – lai arī tās ir vietumis ir visvienkāršākās un visbanālākās: "somu-omu", "dzeju-seju", "žogu-logu" u.tml., tomēr svaigā tēma un ievirpinātais humors un ironija tās, varētu teikt, apēd vai precīzāk – padara harmoniskas un iederīgas.

Dilles tante – tiem, kuri nav lasījuši vai dzirdējuši, – ir tante-diletante, kurai ļoti patīk rakstīt pantus (un ne tikai rakstīt). Viņai ir ļoti svarīgi pantus laist tautās, tas ir, atrast tiem auditoriju.

"prieks man savā zemē apsveikt

tādus tālus ekskursantus

tūlīt labprāt nolasīšu

dārgiem viesiem savus pantus!" (15. lpp.)

Tieši to poēmas gaitā Dilles tante centīgi mēģina darīt. Tiesa gan, ne pārāk sekmīgi. Gandrīz vai ar kriminālām sekām, jāteic, taču ar laimīgām beigām.

"jaunlaulātie līksmo zālē

Dillei pantu vesels krājums

Antis tai pēc katra panta

aplaudē un piesit kāju" (41. lpp.)

Vērdiņa "Dilles tante", kas kategorijā "Bērniem" tikusi nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai, rotaļājas un runā ar lasītāju vairākos slāņos un līmeņos. Domāju, ka tas, vai bērniem izdosies "iekāpt" slānī, kas runā ar pieaugušajiem, ir atkarīgs tikai un vienīgi no bērnu vecākiem, taču neuzskatu, ka bērni būs kaut ko zaudējuši arī tad, ja izbaudīs Dilles tantes izdarības, nezinot un nenojaušot, ko nozīmē diletante un kāpēc šis tēls radies. Poēma ir gana spilgts un jautrs piedzīvojums jebkurā gadījumā.

Kā runājām par šo darbu grāmatu klubā – poēma nudien neliks pieaugušajiem garlaikoties, kas ir ļoti svarīgi, jo tieši vecāki bērniem (visticamāk) to lasīs priekšā. Kā sacīja grāmatu blogere Līva Alksne: viņa, šo grāmatu lasot savam dēlam, smējās. Un viņš smējās līdzi, un te patiešām nebija svarīgi, par ko šie smiekli bija – brīdis bija savienojis divus lasītājus koplaikā, kopsmieklos un piedzīvojumā.

Vienīgais, kas rada pārdomas un šaubas, ir tas, vai šī taps par daudzreiz pārlasāmu un šķirstāmu grāmatu. Esmu pieredzējusi, ka bērni ikdienas (pār)lasīšanai biežāk izvēlas grāmatas, kurās ir atsevišķi (īsāki) dzejoļi vai ne pārāk gari stāsti ar plašām ilustrācijām ar tikpat plašu interpretācijas un iztēles lidojuma potenciālu. Tas, protams, ir individuāli, bet pagaidām otrreizējai "Dilles tantes" lasīšanai man māsasmeitiņas pierunāt nav izdevies.

Rebekas Lukošus ilustrācijas, manuprāt, brīnišķīgi veic savu darbu – ilustrē autora rindas, turklāt dara to atraktīvi, savdabīgi, pat jocīgi. Kāja, kas brīžiem neizskatās pēc kājas, rokas, kas izskatās nedabiski garas, kafijas krūze, kas notur līdzsvaru uz Dilles tantes ceļgala, u. tml. – par šīm niansēm var pasmieties un pajokoties. Tāpat ļoti izteiksmīgi un amizanti attēlotas Dilles tantes sejas izteiksmes un emocijas. Nevienā no ilustrācijām Dilles tante sevi neatkārto. Var just, ka māksliniece seko sižeta emocionālajai gaitai un ieģērbj notikumus Dilles tantes sejā. Mani personīgi šis ilustrāciju aspekts fascinē – pēc sejas izteiksmēm vien var nolasīt, kā Dilles tantei veicas vai neveicas – tās var iztirzāt kopā ar mazajiem lasītājiem, ja vien viņi ir ar mieru un interesi. Man, dzīvojošai laikā, kad pat raudāt un dusmoties nebija vēlams, tas šķiet īpaši svarīgi.

Manuprāt, grāmata ir brīnišķīgs pienesums latviešu literatūrā – gan ar savu daudznozīmību tēmās, gan ar emocionālajiem galvenās varones pārdzīvojumiem, gan ar pāri plūstošo sirsnību un iejūtību. Nevienā brīdī nerodas sajūta, ka Vērdiņš par savu varoni ņirgātos. Tieši otrādi, šķiet, ka grāmata aicina izprast, pieņemt un sadzīvot ar visdažādākajiem varoņiem, kas dzīvo mums blakus un apkārt – ne tikai grāmatās, bet arī dzīvē.

Dalīties