Publicitātes attēls

Dace Rukšāne izlasa un pasaka, ka viņai patīk nesaprast. [1] Dzejnieks K. palasa un secina, ka par šo nu gan negribētu rakstīt recenziju, jo nejūtas tik gudrs, lai nolasītu visas tās alūzijas un atsauces, ko Raimonds Ķirķis tur, savā dzejā, gūzmām vien sablīvējis. Muzejniecības pārstāve Liega Piešiņa pašķirsta un sašutusi secina, ka "baigi mazie burti, laikam speciāli, lai nevar salasīt". Ivars Šteinbergs savā recenzijā patiesībā diezgan daudz ko apšauba, taču beigās nosauc Ķirķi par vienu no "jaunākās paaudzes spējīgākajiem latviešu dzejniekiem" [2]. Šlāpins iet vēl tālāk un apgalvo, ka "šis tekstu un formulu krājums ir perfekts it visā" [3].

Jānis Ozoliņš atklāšanas pasākumā runā par daudzsološo vilni, kas nes pārmaiņas latviešu dzejā un kura daļa ir Ķirķis, bet Kārlim Vērdiņam vispār nekas nav jāsaka – viņš ir šīs grāmatas redaktors, un tas, mani draugi, izsaka vairāk nekā tūkstošiem vārdu…

Un ko lai pēc šī visa vēl par Raimonda Ķirķa debijas dzejas krājumu "Kartes" ("Neputns", dizainu veidojis Armands Zelčs, 2019) pasaku es? Nemaz nepretendēju saprast visus tos sarežģītos mēles un intelekta mežģus, bet neesmu arī gatava padoties. Burtiņus es varu salasīt, Šteinberga teiktajā man saprotamas šķiet tieši viņa atzīmētās nepilnības, bet, ja jau Šlāpinam, Ozoliņam un Vērdiņam patīk, tad ko nu es te iešu lekties – ņemu "Kartes" un meklēju tos izdaudzinātos dārgumus. 

Nav viegli, jo gan vienreizējajā literatūras un mākslas žurnālā "Žoklis", gan vienreizīgajā jauno dzejnieku antoloģijā "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?", gan visādās jauno dzejnieku publikācijās, man vismazāk vienmēr ir paticis tieši Raimonda Ķirķa veikums. Vienmēr patīk Meļķe, vienmēr patīk Ēcis, dažreiz patīk Veips, Belkovska un visi citi. Ķirķis – nekad. Pārāk pārgudrs, pārāk fatāls, pārāk samocītas vārdu rindas, kas šķiet pašmērķīgi pagarinātas, lai pretendētu uz oriģinalitāti. Laikam tieši tāpēc Ķirķim vajadzēja veselu dzejas krājumu – varbūt līdz šim viņa vienkārši bijis par maz?

Man gan vēl joprojām šķiet, ka pārlieku liela aizraušanās ar atsaucēm uz citiem literāriem darbiem, tāpat kā teksta pārblīvēšana ar svešvārdiem, ir vāji maskēta tieksme izrādīties, nevis liela talanta pazīme, tomēr, pieņemot spēles noteikumus, ka ik pa laikam šādas sarežģītas rindas ir jāpārcieš (piemēram: "Zemei, tīklojot noklusētās revolūcijas, implicīti tika nodīrāta āda, kā sagraujot dimanta kristālrežģi, un, viaduktam zarojoties pār izsusējušu upi, maldpilns atviz prāta austošais triumfs." (8)), dzejā sāk iezīmēties tāds kā musturs, tāds kā ritms, tādas kā pazīstami nepazīstamas vietas, kas vienkārši atklātas citos vārdos, citās teikumu konstrukcijās, tīši izvairoties no vieglākā ceļa.

Citējot Ķirķi, es viņam pašam jautāju: "Kā pozicionēties, lai mans horizonts pārklātos ar tavu ekvatoru?" (13)

Un viņš atbild: "Vai tā būtu dīka pastaiga pa ainavu, kas atklājas visupirms, vai klātbūtne, kas uzjundījas gar ūdeņiem, gar taku: tas būtu izklāstāms arī vienkāršāk, bet, tici man, es neprotu novilkt taisnu līniju starp punktu α un punktu β, ja esam iecelti datora ekrānā." (15) Es pamēģinu noticēt.

Raimonds Ķirķis patiesi nav taisnās līnijas dzejnieks, viņš apzināti izvairās no ātras nokļūšanas galamērķī, tāpēc arī nepieciešamas tās "Kartes". Kad es beidzot līdz šai atziņai nonāku, atklājas visādi jauki baudījumi, piemēram, "Skriptorijs. Pārrakstot Augustīnu": "Esmu izcirsts no redzes un uzsliets no vārda, kas noturīgāks par varu, – izvirduma noblietēts, tas vēlās pār pagurušām lūpām, aprakdams jebkuru ierunu." (17) Ar šo dzejoli "Kartes" sāk mani kaut kur vest, bet, lai izskaidrotu to sajūtu, kā līdz tam tiku, nepieciešama neliela atkāpe.

Nesen ar draugu devāmies mazā ekspedīcijā, prom no pilsētas, prom no vīrusiem, jo ļoti nomaļā vietā, maza ciematiņa meža malā, kaut kur bija jābūt viņa vecmāmiņas bērnības dienu mājām, kas nopostītas un pamestas II pasaules kara laikā. Māju tur vairs nav, viss aizaudzis, nekādos reģistros precīzāku koordināšu arī nav, bet gribējās atrast vismaz kaut kādu zīmi, ka māja tur bijusi. Pēc vecmāmiņas stāstītā un Google satelīta kartes, draugs bija izpētījis, kur apmēram šī māja varētu būt, tāpēc devāmies meklēt.

Strauji soļojām uz priekšu, runājām, ka šis jau nav televīzijas šovs, kas paredzami beigsies ar to, ka noteikti kaut ko atradīsim. Nekā nav, nekā nav… tālāk jau mežs kļūst pavisam purvains, koki tik veci un cieši saauguši, ka tur nekādi nevarētu uzcelt māju ne tagad, ne pirms 70 gadiem. Nu nekas, gājām atpakaļ, tikai nedaudz lēnāk. Sākam skatīties pa labi, pa kreisi, un pēkšņi turpat, kur tikko paskrējām garām, sāk atklāties, ka zem sūnām ir ķieģeļi (visticamāk, no krāsns vai skursteņa), iezīmējas visi četri mājas stūri, netālu arī kūts vai šķūnis, bet otrā ceļa pusē ir pat akas vieta, daži darbarīki un cauršauta piena kanniņa, ko paņēmām līdzi.

Kā mēs varējām to visu sākumā neredzēt? Tā pati vieta, kur tikko gājām, un tikpat labi varējām arī otrreiz paiet garām, bet tagad mēs te jau redzam tik daudz – kā gāja uz aku, kuru koku, iespējams, varēja redzēt no loga, kāds bija pagalms… Es vēl ilgi brīnījos, kā tas var būt, ka sākumā neko no šī nepamanījām.

Un, lūk, līdzīgi ir ar Ķirķa "Kartēm". Paņem, palasies, un liekas, ka nekā nav. Bet, ja sāc lēnītēm pārlasīt vēlreiz tos pašus dzejoļus, atklājas jau pilnīgi cita aina. Atklājas lielas lietas, un atklājas detaļu nozīmīgums. Klasiski dzejas paņēmieni un konceptuālisms. Pārgudrais un pārvienkāršais. Jauns dzejnieks ar vecu dvēseli un laikmetīgu brīvību, kas neprasa perfekciju.

"Kartēs" atklājas vietas. Piemēram, blakus izkārtotie dzejoļi "Kāvi", "Tukša skaņa", "Stalažas", "Aklās sienas. Tabula rasa", "Dūmenis", "Vērojumi no mūra" veido vienotu un it kā pazīstamu, it kā maģisku, it kā murgainu pilsētu, kas vienlaicīgi eksistē gan tagadnē, gan pagātnē. Šajā pilsētā jādomā, "vai esmu pieredzējis kaut vienu dienu pilsētā, nedzirdējis ātrās palīdzības mašīnas sirēnas" (20). Šajā pilsētā tu redzi, "kur parasti velk lielgabalus, līķratus vai pēdējo elpu" (25). Tu esi dūmenis, tu esi vērotājs, tu esi daļa no tā visa un tomēr atstatus: "Bez manis pilsētas ainas ir nepilnīgas – pārlieku melanholiskas ir drupas un tālas manam jauncelsmes garam." (21).

Kad kā sūnas nokasa nost jau minētos sarežģītos un samocītos vārdu salikumus, atklājas arī ļoti bagātīga, vārdu spēlēm un salīdzinājumiem pilna valodas telpa. Varbūt to pat varētu dēvēt par "Ķirķa rokrakstu", lai gan es neesmu droša, cik daudz dzejniekam ir jāuzraksta vai arī cik ļoti kādam ir jāiepazīst dzejnieka rakstības stils, lai mētātos ar šādām skaļām frāzēm, tāpēc varbūt labāk paliksim pie tā, ka Ķirķis ir diezgan neparasts valodas ainavu arhitekts, kuram patīk kombinēt antīko ar tradicionālo, dīvainā kārtā, dabūjot no tā ārā kaut ko pat ļoti postmodernu. Ja oriģināli epiteti (piemēram, "zarainas atskaņas" (12), "sarecējis musturs" (19), "vainagoti panti" (43) u. tml.) jau šķiet katra sevi cienoša dzejnieka "maizīte", tad poētismu un apvidvārdu izmantošana – piemēram, "kveldēt" (9), "mēlneši" (36), "stomas", "austrenis" (43) u. c. – mūsdienu dzejā ir jau retāk sastopama parādība, taču Ķirķa izpildījumā šie vārdi labi atrod savu vietu starp visām ekfrāzēm, aglomerācijām, mezozojiem un līdzīgiem svešvārdiem biezā slānī.

Vēl interesantos domu galamērķos ved pieturzīmju taciņas. "Ziema ir gara, bet industrializācija: garāka: gaismas ceļi ir neizdibināmi: kad sagrūs mīkstais kupols." (19) Vai pamanījāt kolus? Gramatiskā intuīcija liek domāt, ka varbūt vismaz pirmais kols ir kļūda, ja ne tie visi apsūdzami par būšanu nevietā. Bet varbūt šī mazā ķecerība ir zīmes paplašinājums, kas, līdzīgi kā citas sīkas nianses šajā krājumā, parāda arī mūsu uztveres plašumu, jo bez kola jēdzieniskās un gramatiskās funkcijas, tas taču kartēs iezīmē arī mērogu – mūsu smadzenes jau pašas zina, ko darīt, kad ierauga kolu, bet šajā gadījumā – še tev! – sanāk apstāties, sanāk pievērst uzmanību šim teikumam to nekaunīgo kolu dēļ. Un tas atkal liek atgriezties pie iepriekšējā teikuma, līdz tas aizķeras, un vēl iepriekšējā, un vēl. Sanāk tāda atpakaļejošā lasīšana, kas, godīgi sakot, man bija jauna pieredze, tāpat kā ekspedīcija mežā.

Tagad nedaudz parunāsim par konceptuālismu, kam atvēlēta dzejas krājuma otrā – proporcionāli mazākā – daļa. Piekrītu Šteinberga recenzijā paustajam, ka šī daļa ir par īsu, taču nepiekrītu, ka te būtu jāsāk apcerēt, kas ir māksla, kas ir dzeja: "Vienlaikus, kā jau tas pieklājas reizēs, kad tiek ieviesti jauninājumi, otrā nodaļa raisa pārdomas par to, kas ir māksla, – piemēram, vai programmēšanas valodas jūklis 47. lappusē ir dzeja?" [4]

Konceptuālisms šāda veida jautājumus negrib, tāpat kā pierastie dzejteksta analīzes mēģinājumi te būtu lieki. "Nelasāmība – tā pieprasa jaunus lasītājus un māca jaunus lasījumus" [5] – jauna lasītāja nepieciešamību konceptuālisti definēja jau iepriekšējā gadsimta izskaņā, un šis lasītājs neprasa "kas ir māksla", jo uz šo jautājumu nekad nav iespējama viennozīmīga un nemainīga atbilde, tāpēc amerikāņu filozofs Nelsons Gudmens (Nelson Goodman) jau 1978. gadā darbā "Pasauļu darināšanas ceļi" ("Ways of Worldmaking") pārformulēja jautājumu, aizstājot "kas" ar "kad". Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Dr. phil. Jānis Taurens savā vērienīgajā pētījumā "Konceptuālisms Latvijā: Domāšanas priekšnosacījumi" norāda: "Gudmens mēģināja parādīt, ka 70. gadu mākslā varam novērot to, ka priekšmeti, kas vienā situācijā nav māksla, var kļūt par tādiem kādā citā, līdz ar to uzrādot jautājumā "Kas ir māksla?" slēpto maldinošo prasību pēc kādas būtiskas un nemainīgas (esenciālas), visiem mākslas darbiem piemītošas īpašības, kas varētu tikt izmantota, definējot mākslu. Tas viņam ļauj sākotnējo jautājumu "Kādi objekti (pastāvīgi) ir māksla?" aizvietot ar "Kad kāds objekts ir māksla?" vai saīsināti "Kad ir māksla?"" [6]

Sekojot šim paraugam, mēs varam jautāt – kad DNS formula vai programmēšanas valoda ir dzeja? Tad, kad tā ir Ķirķa dzejas krājumā un nes sevī spēlēšanos, nes reizē nelasāmību un vai nu saprašanu, vai nesaprašanu. Ļaujiet tam vienkārši būt.

Varbūt kartogrāfiem mēdz būt tādas kartes, kas viņiem patīk vai nepatīk, bet pārsvarā jau kartes noder, lai kaut ko atrastu. Atšķiras tikai tas, ko tās palīdz atrast vai ko mēs meklējam. To laikam var teikt arī par Ķirķa dzejas krājumu – viņa radītās kartes ir dažādas, tās neprasa, lai visas mums patiktu. Taču tur būs, kur klejot gan tiem, kuri meklē gudras alūzijas, gan tiem, kuri priecājas par visāda veida valodas ceļiem un neceļiem, gan tiem, kuri iet konceptuālisma (ne)ceļus, gan tādiem kā es, kuri vienkārši klaiņo, lai iepazītu teritorijas, kas pirms tam šķitušas neinteresantas.

[1] Sestdiena (7.–13. februāris)

[2] https://satori.lv/article/merogs-11

[3] https://www.rigaslaiks.lv/agora/rl-lasa/raimonds-kirkis-kartes-20102

[4] https://satori.lv/article/merogs-11

[5] Andrews, Bruce (1996). Paradise and Method: Poetry and Praxis. Illinois: Northwestern University Press, p. 275

[6] Taurens, Jānis (2014). Konceptuālisms Latvijā: Domāšanas priekšnosacījumi. Rīga: Neputns, 317. lpp.

Dalīties