LFK Autobiogrāfiju krājums sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum 2020. gada martā aizsāk iniciatīvu "Pandēmijas dienasgrāmatas". Šobrīd iniciatīvai pievienojusies arī teātra vietne "Kroders", kā arī mēs, Ubi Sunt. "Pandēmijas dienasgrāmatas" projekta mērķis ir noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā. LFK Autobiogrāfiju krājuma kolekcijas "Pandēmijas dienasgrāmatas 2020" veidošanā aicināts piedalīties ikviens, dienasgrāmatās dokumentējot šo laiku un savu dzīvi 2020. gada pavasarī.

23.03.2020.

Kopš pagājušās nedēļas sākuma visas dienas liekas tik vienādas. Kā jau lielākā daļa, arī es esmu pārgājusi "strādāju no mājām" režīmā. It kā nekas nepierasts, agrāk tā bija mana ikdiena, bet tagad jau kādu laiku biju no tā atradusi, tāpēc ar pašdisciplīnu iet kā pa kalniem. Mana darbadiena, protams, sākas vēlāk kā parasti. Nu nevaru es sevi piespiest celties septiņos no rīta, zinot, ka viss, kas jāizdara, – jānokāpj uz pirmā stāva darba kabinetu, ar padusē pasistu portatīvo datoru.

Šodien gaidu tālākos rīkojumus no muzeja – turpinām palikt mājās vai dodamies uz darbu. Klusībā ceru, ka varēsim turpināt strādāt attālināti. Mani tomēr biedē ideja, ka, lai nokļūtu muzejā, man ceļš no Jelgavas jāmēro ar vilcienu un pēc tam vēl jābrauc Rīgas sabiedriskajā transportā. Var jau būt, ka nekas ar mani nenotiku, bet tomēr, iedomājoties scenāriju par braukšanu vienā autobusā ar kādu neapdomīgu ceļotāju, kurš netīšām varētu nošķaudīties manā virzienā, uzdzen zosādu. Ilgi nav jāgaida, un turpmākie rīkojumi tiek doti. Kamēr vien valstī būs ārkārtas situācija, tikmēr turpinām darboties attālināti. Es atviegloti nopūšos, jo nevajadzēs jau tā baiļu mākto prātu un ķermeni pakļaut vēl lielākam stresam.

Blakus ikdienas darāmajiem darbiem pa galvu visu laiku jaucas maģistra darbs. It kā materiāli savākti, bet atkal – disciplīna! Biežāk labāka ideja šķiet noskatīties kādu filmu vai palasīt aizraujošu grāmatu, nevis iedziļināties postkoloniālisma teorijās un Ezeras daiļradē. Katras dienas beigās sirdsapziņa spiež par neizlasītajiem rakstiem utt. Un tad es sev apsolos sākt no nākamās dienas. Šodien jau atkal to izdarīju – jā, no rītdienas, patiešām, no rītdienas sākšu! Kamēr es tā galvā apceru maģistra darbu, stāvu virtuvē un sadomāju pagatavot pēdējo dienu Instagram trendu – "Našķoties" Zanes kārtainās mīklas biezpienmaizītes. Un sanāca tiešām garšīgi. Varbūt no manis pat sanāktu tīri labs pavārs, hmm...

Vēlāk brālis atsūtīja savu recenziju par "Literatūres" pēdējo raidījumu ar Vērdiņu un Saliņu. Izlasīju, izrediģēju. Arī viņam ļoti nepierasts stāvoklis – mācīties no mājām un tiešsaistē. Pastāstīja par izdarāmajiem darbiem un aizgāja skriet, tā esot vieglāk sevi piespiest vēlāk kaut ko darīt.

Pēc tam ķēros pie vakar iesāktās grāmatas – Žoela Dikēra "Baltimoriem". Tā arī pavadīju atlikušo vakaru. Vispār, man vienmēr ir bijis drusku kauns atzīties, ka man patiesībā ļoti patīk kriminālromāni, krimināldrāmas un visādi spraiga sižeta lasām- un skatāmgabali. Licies, ka tā jau ir tāda 40+ cilvēku padarīšana un es nepavisam vēl neierakstos tajā kategorijā. Laikam jau jāmet visas tās muļķības pie malas...

Tagad ir tāda sajūta, ka katrs mazais ikdienas notikums ir šausmīgi nozīmīgs. Jo citādi nenotiek nekas, ir tikai rutīna, kurā esi ieslīcis. Un tas viss notiek mājās – mājās strādā, mājās mācies, mājās ēd, mājās atpūties.

 

24.03.2020.

Šis rīts iesākās ar Minkminka uzmācīgu glaušanos pret roku un ņaudēšanu, jo viņa gribēja tikt ārā no istabas. Turējos pretī, cik spēka, un izlikos, ka vēl guļu. Tad noskanēja modinātājs. Ieskatos telefonā. Jānis atsūtījis saiti, kur brīvpieejā izliktas The Ohio State University Press izdotās monogrāfijas un citas publikācijas. Forši, vismaz vēl viens resurss, kas kaut mazliet atrisina sasāpējušos jautājumu par slēgtajām bibliotēkām.

Lasu e-pastu par šonedēļ izdarāmajiem darbiem. Būs interesanti, nodomāju. Vismaz darbs saistīts ar manām interesēm – zinātni un literatūru.

Turpināju dzert savu rīta tēju un izdomāju, ka jāiet izmazgāt matus, citādi jau sāk palikt kā tajā aprakstā par strādāšanu no mājām: darba kolēģi – kaķi, ofiss – viesistabas dīvāns, un mati jau vairāk kā trīs dienas nemazgāti.

Turpmāko dienu nekas interesants nenotiek. Tikai strādāju un lasu.

 

25.03.2020.

Šorīt pamatīgi nogulēju darbu. Dīvaini, šoreiz par to pat nebija sirdsapziņas pārmetumu. Laikam jau vainīgs #strādājunomājām. Pēc tam ilgi ēdu brokastis. Kristens aizbrauca pie pasniedzēja uz konsultāciju. Šī bija pirmā reize deviņu dienu laikā, kad mājās paliku pavisam viena. Nu labi, kaķu un suņa sabiedrībā. Vispār, vislabāk man patīk strādāt mājās, ja esmu viena. Agrāk tas bija ļoti vienkārši – man lekcijas vakaros, Kristenam no rītiem. Tā mēs abi pēcpusdienās samainījāmies un tā īsti tikāmies tikai vakaros, kad atbraucu mājās no Rīgas.

Šodien strādāju tik aizrautīgi, ka nepamanīju, kā paiet laiks. Kristens jau bija atpakaļ. Vajadzēja braukt uz Rimi. Notikums, kas atmet atpakaļ realitātē. Pēdējās dienās es maksimāli maz lasu par Covid-19, lai sevi nesatrauktu un varētu normāli padarīt to, kas padarāms. Bet braukt uz veikalu, tas nozīmē ievērot visus piesardzības pasākumus. No mājām paņemu līdzi gumijas cimdus, jo nevar zināt, vai pie ieejas Rimi nebūs visi jau izbeigušies. Pareizi domāju – cimdi tiešām ir beigušies. Tāpēc Kristens iztiek ar roku dezinfekcijas līdzekli, un es stumju iepirkumu ratiņus, krāmējot iekšā visu nepieciešamo.

Esam to izdzīvojuši. Vēl aizbraucam uz vetiem nopirkt ēdienu Ēvaldam. Pēc slimošanas viņš nedrīkst ēst visu to, ko pārējie kaķi. Atbraucam mājās un pasūtām pusdienas no Balerijas. Vēlāk es atkal cepu kārtainās mīklas biezpienmaizītes. Paralēli feistaimojam ar mammu. Viņa tieši tajā brīdī taisa mīklu zemeņu plātsmaizei. Kaut kāda gatavotāju ģimene. Ik pa laikam parādās brālis, kuram kaudze ar mājasdarbiem. Toties šis viņam lielisks treniņš universitātei.

Visu vakaru atkal lasu "Baltimorus".

 

26.03.2020.

Vismaz vienu lietu no visa šī pandēmijas laika es varbūt būšu iemācījusies, kā regulāri rakstīt dienasgrāmatu. Esmu mēģinājusi daudz reižu, sevišķi, ceļojumu laikā, jo gribētos visus iespaidus uzrakstīt un saglabāt, bet vienmēr es apstājos jau pie otrās dienas... Bet šobrīd, kaut kā ļoti veiksmīgi, rakstu jau ceturto dienu pēc kārtas.

Kamēr strādāju, Ēvalds visu rītu nogulēja blakus datoram, uz galda. Visādi centās pievērst sev uzmanību – grozījās, murrāja, mazgājās un skatījās man sejā. Bet Minkminks, liekas, ir daudz vairāk izbesījusies par mums pārējiem. Staigāja man visur līdzi un ņaudēja. Bet, nē, viņa negribēja ēst un arī iet ārā ne.
 

30.03.2020.

Te nu bija – rakstīšu katru dienu.

Šis rīts sākās ļoti nepatīkami. Vairākas stundas nogulēju gultā, no sāpēm nespējot piecelties. Tāds nu ir sods par to, ka jau kārtējo mēnesi neesmu realizējusi savu sievietes ķermeni, radot nākamo paaudzi.

Skaidrs, ka nekāda strādātāja šodien neesmu. Izlasu visu, kas sarakstīts darba čatā, vēlāk arī e-pastu ar izdarāmo, un nodomāju, ka sākšu no rītdienas.

Pēcpusdienā jūtos jau krietni labāk, braucam uz aptieku pēc zālēm. Tur mani sagaida ļoti nepatīkams pārsteigums pašai par sevi. Pērkot nepieciešamo, pēkšņi aptveru, ka esmu aizmirsusi bankas kartes PIN kodu. Nu, kā tā vispār var notikt?! Smieklīgi, bet tajā pašā laikā šausmīga panika, jo ko gan teikt farmaceitei? Tā arī saku: "Ziniet, es laikam esmu aizmirsusi PIN kodu." Skrienu uz mašīnu un lūdzu Kristenu iedot savu karti, lai varu nopirkt zāles. Protams, ka viņš man saka: "Nu, sivēn, kā tu tā?" Un pasmejas. 

Turpmāko dienu par to vien spēju domāt, kā tas var būt, ka tik daudzus gadus pilnīgi automātiski spēj veikt darbības un esi pārsteigts par sevi, ka tās zini un atceries, bet kādā jaukā dienā viss, un mehāniskā atmiņa ir salūzusi. Šausmīgi dīvaina sajūta.

Vakarā lasu Benedikta Kalnača grāmatu par postkoloniālisma drāmu. Varbūt rīt izdosies salipināt kopā nodaļu par postkol. teoriju. Tad jau redzēs.

 

02.04.2020.

Bāc, šī nedēļa tik ātri paskrējusi. Nu labi, ir vēl rītdiena, bet tomēr. Katra diena aizgājusi ļoti darbīgi. Šodien visu dienu veidoju tabulas topošajai muzeja ekspozīcijai. Interesanta, bet nogurdinoša sēdēšana pie datora ekrāna.

Vakar gribēju pirms gulētiešanas noskatīties kaut ko vieglu. Jā, es biju tajā stadijā, kad vajag kaut ko izklaidējošu, bez dziļas domas. Parasti tie ir pasaulslaveni literārie darbi, kuri ekranizēti. Tie, par kuriem lielākā daļa šķobās, bet patiesībā ir noskatījušies un slepenībā izbaudījuši kaut vai skaistos aktierus, kuri šajās filmās spēlē. Nē, bet tiešām, lielākā daļa manu draugu ir redzējuši Krēslu un Fifty shades. Tā nu es noskatījos After – vēl vienu pasaulslavenu filmu, kas tapusi pēc vēl populārāka romāna motīviem. Stāsts ļoti banāls un klišejisks, bet es laikam sapratu, kur tas sāls slēpjas – tas ir aizraujošs un ievelkošs sižets. It kā saproti, ka stulbi, bet gribas redzēt, kas notiks tālāk. Jā, aktieri arī šoreiz ir ļoti pievilcīgi. Un kam gan negribas paskatīties uz jauniem, skaistiem cilvēkiem.

 

03.04.2020.

Šo rītu iesāku ar Klāva Elsberga "Velci, tēti". Man reizēm patīk lasīt dzeju tāpat vien. Tas parasti ir brīžos, kad liekas, ka esi šķietamā bezizejā. Un, palasot dzeju, saproti, ka arī vēl kāds cits tā ir juties. Kāpēc mēs vienmēr meklējam attaisnojumu savām sajūtām? Kāpēc cilvēks vienkārši nevarētu justies tā, kā viņš jūtas, nepaskaidrojot neko? Sevišķi, jau nemēģinot paskaidrot sev pašam... 

Redz, pie kā mani noved pašizolācija!

Vispār, sāk likties, ka katru dienu daru vienu un to pašu – strādāju, lasu tekstus maģistram, pa laikam nododos gastronomiskām nodarbēm, baroju un strādāju par šveicaru kaķiem. Un tas ir viss! Nekas cits nenotiek. Tāpēc šorīt šausmīgi sapriecājos, ka tika dota zaļā gaisma par Ubi Sunt iesaistīšanos "Pandēmijas dienasgrāmatas" iniciatīvā. 

Rakstot šo, fonā dzirdu savu Spotify plejlisti, kur tieši tagad ieskanas Sigmas "Kūku Marija". "[..] viņa smejas Liepājas jūrmalā. " Ak, kā man gribas būt Liepājā, pie jūras! Vispār, man ir divas mīļākās vietas pasaulē – jūra un mežs. Bet, tā jau laikam katram latvietim, es ne ar ko neatšķiros.

 

12.04.2020.

Šodien ir Lieldienas. Ļoti neierastas Lieldienas. Parasti šajos svētkos braucam uz laukiem, uz manu mīļo Kurzemi. Kopā ar vecākiem, brāli un Kristenu krāsojam olas, ar mammu ejam garās pastaigās uz mežu, un vakarā parasti skatāmies kādu filmu vai spēlējam galda spēles. 

Šogad mēs nebraucām uz laukiem, arī olu un pastaigu mums nebija. 

Kā jau teicu – šīs bija neierastas Lieldienas. Piecēlos ļoti vēlu, un visu dienu kopā ar Kristenu, Martu un Kristapu (viss chill, viņi ir ģimene) nospēlējām virtual reality ritma spēli Beat Saber. Nu tā, ka pilnīgi visu dienu, izņemot īsu brīdi, kad aizbraucām uz veikalu pēc gardumiem un uzkodām. Toties tā bija ļoti laba atslēgšanās no ikdienas, nedomājot par to, kas notiek pasaulē, par to, ka jāraksta maģistra darbs un jādara visi pārējie darbi. Tāpēc es nemaz nenožēloju, ka šī bija viena no neproduktīvākajām dienām pēdējā laikā. Lai gan kāda tur neproduktīva – uzkačāts Beat Saber skils arī ir produktivitāte!

Tagad, sēžot gultā un rakstot šo, man ir sajūta, ka rīt es vispār nevarēšu pacelt rokas, jo sāpēs.

Dalīties