LFK Autobiogrāfiju krājums sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum 2020. gada martā aizsāk iniciatīvu "Pandēmijas dienasgrāmatas". Šobrīd iniciatīvai pievienojusies arī teātra vietne "Kroders", kā arī mēs, Ubi Sunt.

"Pandēmijas dienasgrāmatas" projekta mērķis ir noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

LFK Autobiogrāfiju krājuma kolekcijas "Pandēmijas dienasgrāmatas 2020" veidošanā aicināts piedalīties ikviens, dienasgrāmatās dokumentējot šo laiku un savu dzīvi 2020. gada pavasarī.

2020. gada 4. aprīlis 

Pandēmijas dienasgrāmata. Nekad nebiju domājusi, ka rakstīšu ko šādu. 

Pirmdiena. Rīts iesākas ap deviņiem. Modinātājs neskan, nu jau kādu laiku mostos ar saules gaismas pielieto istabu un putnu skaņām. Istaba pa nakti ir atdzisusi, laiks celties un iekurināt plīti, lai vēlāk varētu pagatavot brokastis, uzvārīt kafiju. 

Iekuram izmantoju apses malku un dienas. Dienas no kāda 2014. gada plānotāja, kurš atzīts par nederīgu un nekam labākam vairs kalpot nevarēs. Es dedzinu ceturtdienas un pirmdienas, uzdevumus, piezīmes un vārda dienas. 

Dienas vairs nav no svara. Kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas valstī, ir pagājušas nepilnas 4 nedēļas. Varētu teikt, ka gandrīz mēnesis. Tik ilgu laiku pavadu laukos, koka mājiņā ar plīti, kura bezdievīgi aprij jebkuru daudzumu malkas. Es ar pavisam nelielu prieku atcēlu visus savus plānus – mācības universitātē, darbu naktsmaiņās, treniņus, tikšanās un visu ko citu. Es biju nogurusi. 

Lekciju šodien nav, bet mājasdarbu gan daudz. Nelaime tāda, ka nevaru šeit atrast savu darbavietu. Parasti mācījos fakultātes bibliotēkā, kur patīkami klaudzēja klaviatūras taustiņi un bija manāma rosība. Tagad atliek mācīties pie virtuves galda, kur vienmēr kāds staigā un jautā, kurš atkal ielaidis kaķi un kurš gribēs dzert kafiju. 

Kafiju varētu, jā. 

Mācības jau trešo nedēļu notiek attālināti. Savi ieguvumi ir. Ja savulaik, lai paspētu uz lekciju plkst. 8.30, man bija jāceļas vismaz plkst. 6.00 (lai sataisītos, ātri kaut ko iekostu, paspētu uz autobusu, veiktu ierasto ceļu līdz fakultātei), tad tagad atlika vien lēni aizčāpot uz virtuvi pēc kafijas krūzes, nedaudz piekārtot matus un ieslēgt datoru.

Ir dienas, kad es pamostos ar skaudru misijas apziņu – iekopt dārzu, pildīt jogas vingrinājumus, izmazgāt matus. Bet tādas ir vidēji reizi vai divas nedēļā. Nekad pēc kārtas. Liela daļa dienu saplūst vienā, liekas, ka būšu pavadījusi karantīnā vienu ilgu, nebeidzamu dienu. Karantīnas marta diena. 

Pa vidu ir pelēka viduvējība. Ikdienas darbības, apziņa, ka kaut kas ir jādara un noteikti vajadzētu darīt vairāk nekā šobrīd. Veiksmīgi uzmanību novērš ziņu lasīšana. Tu sabīsties, atceries, ka kādu laiku lidmašīnu biļešu cenas vari nepētīt, nebūs ne Slovākijas kalnu, ne Viļņas vecpilsētas, ka nevajag meklēt kleitu izlaidumiem, jo izlaidumu nebūs un zaļumballes arī ne. Nevajag krāt naudu, jo nav īsti kam. Varbūt arī drīz vispār nebūs ko krāt. 

Vasara ievēršas tādās debilās nokrāsās. Ekonomiskā krīze, būs darbs vai nebūs, kas notiks ar pasākumiem, kas ar cilvēkiem, ko tagad var un nevar. Ceļot nu točna nē. Tas bija viens no galvenajiem mērķiem. Atgriežoties no Erasmus, tā vien likās – Eiropa līdz ceļiem, nu tik jābrauc, nu tik redzēšu! Kā tad, Google attēlus es redzēšu. 

Bet zini – tā jau saka. Pasaki tik Dievam savus plānus, un šis smiesies. Plāni domāti tam, lai tie nepiepildītos, lai piečakarētu to sajūtu, ka viss būtu sanācis un ka esi savas dzīves noteicējs. Ka nebūs tā, kā esi iedomājies. 

Lai ar'. Vismaz būs man puķu dobe šovasar. 

Dalīties