LFK Autobiogrāfiju krājums sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum 2020. gada martā aizsāk iniciatīvu "Pandēmijas dienasgrāmatas". Šobrīd iniciatīvai pievienojusies arī teātra vietne "Kroders", kā arī mēs, Ubi Sunt.

"Pandēmijas dienasgrāmatas" projekta mērķis ir noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

LFK Autobiogrāfiju krājuma kolekcijas "Pandēmijas dienasgrāmatas 2020" veidošanā aicināts piedalīties ikviens, dienasgrāmatās dokumentējot šo laiku un savu dzīvi 2020. gada pavasarī.

2020. gada 9. aprīlis
Laiku es vairs neskaitu. Nezinu, kurā brīdī tas vairs nešķita svarīgi. Šobrīd mani atskaites punkti ir diena un nakts, bet reizēm arī tās mēdz sajaukties vietām. 

Manā pandēmijas mājās sēdēšanas laika kontā ir: 2 izlasītas grāmatas, 3 pabeigti Netflix seriāli, 1 strīds ar draugu, 1 reizi pašas apgriezti mati, 1 kūka? (es neesmu droša, ka to varētu nosaukt par kūku, bet ēst varēja), 1 aizraušanās ar Zigmunda Freida dzīvi, 1 džintoniks pirms pulksten 17.00 un 2 lūzuma brīži, kad paraudāju dušā. Daudz kas tikai vienu reizi, tad jau vēl ir ko sasniegt.
Dienasgrāmatu, ar pārtraukumiem, rakstu jau kopš mazotnes, taču šajā laikā tas, nez kāpēc, šķiet īpašāk un svarīgāk. Tā, it kā kāds pēc manas nāves varētu to lasīt un, iespējams, pat atsaukties uz skaitļiem, datiem un faktiem, ko par vīrusu un savu dzīvi esmu minējusi. Tāda kā pašizdomāta misijas sajūta.
Ir tādas dienas, kā šī, kad es pilnībā izbaudu vientulību savās mājās. Kad ar baudu klausos klusumu, kuru pa reizei pārtrauc reta mašīna vai ledusskapis, kas pēdējās dienās aizdomīgi skaļi dīc. Ja saplīsīs laikam būs jāmācās labot pašai, jo meistars jau šādā bīstamā laikā diez vai gribēs nākt, kā arī es nezinu, vai gribu, lai nāk. Bet, liekot mierā ledusskapi, ir dienas, kuras es tiešām izbaudu, priecājos par mieru, par laiku, kuru bez sirdsapziņas varu veltīt tikai sev. Bet ir dienas, kad skumstu, jo liekas, ka viss ir sasalis. Laika vairs nav, nerakstīti likumi par to, kā būtu jādzīvo, ir kaut kur izzuduši. Šobrīd ir pilnīgi okey, ja bez biksēm pulksten 15.00, otrdienā malko vinčiku un domā, vai ir laiks sev griezt čolku vai tas notiek vēlāk, apokalipses laikā. Man neviens nav pateicis, kā dzīvot ārkārtas stāvokļa laikā un kurā brīdī es varu sev nogriezt to sasodīto čolku!!!
Izlasīju, ka ārkārtas stāvoklis ir pagarināts uz mēnesi. Tas nozīmē, ka vēl mēnesi katrs Rimi apmeklējums man liks justies tā, it kā es ietu uz kādu ārkārtīgi bīstamu zonu un veiktu īpašu misiju. Bet, vai tad tā arī nav? Tas nozīmē, ka es vēl vairāk iešu uz piemājas mežu un, iespējams, atklāšu, ka dzīvoju tuvu vēl kam interesantam, ne tikai kapiem, par kuriem pusotra gada laikā neko nebiju dzirdējusi. Šobrīd, kad manas pastaigas aprobežojas tikai ar manu dzīvojamo rajonu, uzzināju, ka kvartālā ir viss, lai nodzīvotu dzīvi, neizejot no tā. Vienā ielas galā ir dzimtsarakstu nodaļa, tālāk ir slimnīca, pie mājas ir bērnudārzs, tālāk ir vidusskola, tepat netālu ir veikals, un mežā ir kapi. Gluži kā tajos senajos stāstos, kur večukus veda uz mežu nomirt. 

Vēl jāizdomā, kā sevi nodarbināt atlikušajā pašizolācijas laikā. Mēbeles jau dzīvoklī esmu pārbīdījusi, un visas mantas jau ir izšķirotas. Varbūt pašmācības ceļā jāiemācās adīt? Vienmēr esmu gribējusi to prast. Varbūt šis ir laiks, lai nogrieztu to čolku? Dzīvosim, redzēsim, kā saka mana mamma. 

Dalīties