LFK Autobiogrāfiju krājums sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum 2020. gada martā aizsāk iniciatīvu "Pandēmijas dienasgrāmatas". Šobrīd iniciatīvai pievienojusies arī teātra vietne "Kroders", kā arī mēs, Ubi Sunt.

"Pandēmijas dienasgrāmatas" projekta mērķis ir noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

LFK Autobiogrāfiju krājuma kolekcijas "Pandēmijas dienasgrāmatas 2020" veidošanā aicināts piedalīties ikviens, dienasgrāmatās dokumentējot šo laiku un savu dzīvi 2020. gada pavasarī.

18. apr

Vakar pēc ilgas remontdienas pārbraucu Rīgā, uzreiz bija divas konferences Zoom, kuru laikā šausmīgi sāka sāpēt galva un kļuva nelabi. Vakaru pavadīju mokās, vārtoties gultā un nosoloties rast vairāk balansa. Mēģinu beigt šūpoties. Lielā diena tak sen garām, Ilga!

Vakardienas murgus kliedēju lēnās brokastīs ar lauku tēju, augļu salātiem un saulainu skatu pa logu uz dzīvi. Garām kāto apsarmojušas nūjotājas, izskatīgi jaunekļi uzstāda jaunus Endomondo rekordus, izkāmējuši pusbomži drebelīgos ratiņos ved svaigāko guvumu uz metāllūžņu nodošanas punktu. Ar Rutu prātojam vai viņi tikpat labi nevarētu būt vājprātīgi nelieši un tajos ratiņos patiesībā vest kaut ko daudz ienesīgāku un bērnu ratiņiem piemērotāku. Lēnām pieripo dzelzceļa darba vagons. Atveda jaunas sliedes! Kāda laime, tieši šobrīd, kad veru savu brokastlaika skatu pa logu! Vai būs jaunas, glaunas dzelzs stīpas, pa kurām gludāk ripot uz depo? Hm, izskatās, ka tehnikas operators tās tēmē likt tieši virsū vecajām. To nu gan mēs nesaprotam. Bet pēc vestēs un ķiverēs tērpto pašpārliecināto kungu (atvainojos, bet smieklīgi bez gala: kā vienam tā vestīte stīvēt stīvējoti neaptver brango punci) reakcijas, šķiet, ka visam jābūt tieši tā. Tad jau redzēs, kas no tām divstāvīgajām sliedēm pēcāk sanāks.

 

Tūlīt 29. apr

Ilga darbībā. Šodien līdz piesātinājuma reibumam.

Laikam ejot, man patiesībā bail no brīža, kad viss atsāksies. (Vai viss atsāksies?) Jo notiks VISS. (Notiks viss?) Pasaule pludos piedāvājumos, cilvēki tieksies remdēt iekrājušos sabiedriskās dzīvības kāri. Lai kur tu grieztos, būs "Ņem!", "Nāc!", "Piedalies!". Un man būs skaista iespēja darīt, ai, tik sasodīti daudz plānotā un labā! (Vai nenogrimšu visā?) Pilnasinībā sulojošu – tādu es iedomājos pasauli pēc pandēmijas draudu iznīkšanas. Cilvēki gremdēsies čalojošos koncertvakaros un nebēdādami ļaus izplūst savas personīgās telpas robežām. 

Nomainīju velo riepu. Varu atkal ripot. Šajā laikā iemācos daudz jaunu prasmju. Ar mani tā notika arī pirms tam, bet tagad tas tā, triecientempā. Un tik plaši! Spiediens riepās, videomontāža, labākās gaiļpiešu vietas, apdrošināšana, zosis purvā, grīdas ieklāšana, online straumēšana un bam – raķeškrāsns!

Smeldzīgas atmiņas par pēdējo reizi, kad velo riepu mainīja kāds cits. Bez kautrēšanās ar dziesmām Vecrīgas viducī. Paldies, Marti!
Smeldzīgas atmiņas par pēdējo reizi, kad velo riepu mainīja kāds cits. Bez kautrēšanās ar dziesmām Vecrīgas viducī. Paldies, Marti!

4. mai

Reizēm ir ļoti nepieciešams uzsmaidīt un atklāti priecāties. Brīvība! Mirklīga, bet pilnīga. To vēlos novēlēt ikkatram – kad tā uzzib, pārliecināti gremdēties.

6. mai

Šī diena –  piepildīta un laba.

Atradām formātu, kurā ko skaistu un pseidopublisku paveikt – stiķējamies rītdienas izrādes videotiešraidei. Varens prieks par iespēju ieiet telpā, kur vienuviet daudz radošu cilvēku un kopā, komunicējot pa īstam, tapināt ko brīnišķīgu. Patiesībā, kad tas notika, es nejutu, ka būtu bijusi kāda pauze. Tik dzīvi šī pieredze mani sagrāba. Man tiešām ir liela laime būt, kur esmu. 

Tūlīt 8. mai

Braucu no tiešraides uz mājām ar velo, un tik dīvaini, ka ielās, īpaši Vecrīgas ielās, nav neviena cilvēka. Pat vairāk – ne cilvēka, ne mūzikas nogriežņa, nevienas spilgti kliedzošas izkārtnes un atvērtu durvju. Ceturtdienas vakars, un pilsētas dvēseles nav. Diez, vai kādreiz vēl gadīsies pieredzēt ko tamlīdzīgu. Uz mirkli sajutos kā fantastikas filmā, kur esmu palikusi vienīgais cilvēks uz zemes, pasaule pieder man, varu ar to rīkoties, kā vien vēlos. 

Ir pilnmēness, un ārprātīgi smaržo saplaukušie koku ziedi.

 

17. mai

Kad darbi iet uz priekšu, ir laba sajūta. Protams, daudz ko no tā biju iztēlojusies absolūti citādāk. Uz urrā sataisīt talku, dūdu skaņām pavadot darba dunu, atgūt spēkus pusdienās pie viena galda, bezgalīgi izsmieties un vakarā iebrist pļavā gavilēt. Kopā. Vai bezrūpīgi skaisti doties jautros mašīnbraucienos, kuriem nu jau nekas vairs nestāv ceļā, atklāt noslēpumainās mazpilsētas un gulēt guļammaisos pie jūras. Kopā. Ar brīnišķīgajiem cilvēkiem. Nē, nav arī galīgi slikti – šodien pieredzēju savā cilvēcībā ārkārtīgi jauku sarunu ar svešinieku pie Depo mērlenšu plaukta. Viņš man pastāstīja, ka jāizvēlas tāda, kurai pēc iespējas vairāk podziņu galā un tā metāla daļiņa kustas, jo tad lietiņa ilgāk kalpo un tiek saglabāta milimetra precizitāte. 

Kas varēja būt niecīgi, nu ir bezgala sirsnīgi.

Dalīties