Akadēmiskais centrs
"Zilās zāles vasara" ir grāmata pusaudžiem, tomēr vērtīgi to ir izlasīt arī pieaugušajiem, sevišķi bērnu vecākiem. Savā ziņā romāns rāda homoseksuālas attiecības, tomēr visam pāri tā ir īsta un patiesa mīlestība. Romāns izstāstīts pirmās personas formā no nīderlandiešu puiša Tiho skatpunkta. Šī iemesla dēļ arī aprakstītās izjūtas šķiet ļoti īstas, ar tām ir viegli identificēties un dzīvot līdzi. "Zilās zāles vasara" ir stāsts par diviem zēniem, kuri meklē sevi un savu vietu pasaulē. Grāmatā nav jūtama didaktika. Nevienā brīdī netiek pievērsta uzmanība centrā esošo personu rīcības analizēšanai vai mācīts, kā "pareizi" (lai arī ko katrs indivīds saprastu ar vārdu "pareizi") vajadzētu uzvesties konkrētās situācijās. Sižets ataino dzīvas, neuzspēlētas un patiesas emocijas, ar kurām jauniem cilvēkiem ļoti viegli identificēties. Stāstījums uzrakstīts plūstoši, teksts nav uzmācīgs un pārspīlēts, kā tas nereti notiek ar grāmatām pusaudžiem.
Ir pilnīgi skaidrs, ka roku rokā ar iemīlēšanos iet šaubas, neskaidrība, sevis iztaujāšana un dažādu situāciju izspēle prātā, kas ļoti spilgti parādās romānā: "Viņam galvā viss pulsēja. Agrākās domas, sapņi, fantāzijas, kaut kur lasītas lietas – viss tagad griezās juku jukām. [..] Viņš zināja, ka to var nosaukt par iemīlēšanos. Ieķeršanos. Iemīlēšanos līdz ausu galiem. Bet tas viss izklausījās pārāk nejēdzīgi, pārāk vārgi, pārāk meitenīgi. Viņš meklēja citu apzīmējumu. Bagātināšanās? Idiotisms? Viņš jutās bagātāks, bet vienlaikus arī kā idiots." (34)
Turpinot iepriekš teikto, svarīgi minēt, ka romānā "Zilās zāles vasara" spilgti parādīti identitātes meklējumi. Sākot ar to, ka nīderlandiešu puisis Tiho, beidzot vidusskolu, izvēlas gadu dzīvot Amerikā, lai saprastu, ko dzīvē vēlas sasniegt, kā arī, lai labāk izprastu pats sevi. Romāna sākumā Tiho rādīts kā nedrošs un par sevi un savām jūtām nepārliecināts jaunietis, kurš īsti neprot izrādīt savas simpātijas un pieķeršanos. Tāpat parādās arī šaubīšanās, proti, puisis sev uzdod neskaitāmus jautājumus par seksuālo orientāciju un simpātijām, kādas viņš izjūt pret vīriešiem: "Tiho klausījās Donnas žvankstēšanā, bet viņa acis kavējās pie meitenes krūtīm. [..] Viņš gribēja zināt, kāpēc viņam Ulivera plakanās krūtis likās skaistākas. Vai tāpēc, ka puišu krūtis ir pieticīgākas, aizkustinošākas? Bet meiteņu krūtis pārāk brutālas, pārāk nepieradinātas? Vai tas, kas šķiet skaists, tāds sāk šķist kādā noteiktā dzīves brīdī? Vai arī ir tāds šķitis jau no sākta gala, jau no dzimšanas?" (71)
Daudzi no šiem jautājumiem tā arī paliek bez atbildēm, tomēr tas nekādā veidā nemazina romāna kvalitāti. Tieši šī neziņa un jaunu cilvēku naivums padara stāstījumu burvīgu, tādā veidā atklājot jauniešu iekšējo pasauli.
Turpretī norvēģu puisis Ulivers ir nosvērts un skaidri zina savus mērķus, apņemšanās, kā arī neuzdod jautājumus par savām jūtām: "Es taču, protams, nesaku: ei, čaļi, vai mēs nevarētu parunāt par kaut ko citu, jo es esmu soper. [..] To es nemūžam neteikšu, jo es nemaz neesmu nekāds soper. Es vienkārši esmu kopā ar tevi. Un tā ir sagadījies, ka tu esi puisis. Tas ir viss." (114) Šeit parādās arī puiša attieksme pret savu seksuālo orientāciju, proti, viņš neizvēlas piederēt vienai konkrētai grupai, Ulivers drīzāk tic mīlestībai, kurai dzimums ir vienaldzīgs. Love is love.
Tajā pašā laikā "Zilās zāles vasara" ir sāpīgs stāsts par sabiedrību, kura vēl joprojām skeptiski skatās uz citādo. Parādās sabiedrības nicinājums, kas nav uzkrītošs, tomēr klātesošs ("[..] lūrēšana uz puišiem, zaglīga skatīšanās tikai ar acs kaktiņu, slepena nomērīšana vai pat neslēpta bolīšanās." (74)). Abus puišus padzen no nometnes ne jau tāpēc, ka pavadījuši nakti ārā, sporta laukumā, bet gan tāpēc, ka ir homoseksuāli un šādas attiecības nav pieņemts rādīt bērniem, kuri ieradušies uz vasaras nometni. Savā ziņā problēmu rada nometnes vadītāju nespēja atrast veidu, kā izskaidrot bērniem divu vīriešu attiecības un kāpēc tās uzskatīt par tikpat normālām kā pretējā dzimuma pārstāvju attiecības. Vairākkārt tiek parādīta pieaugušo attieksme – nometnes vadītāji pacilāti runā par pāriem, kuri izveidojušies katru gadu nometnes laikā. Tomēr, kad gaismā nāk Ulivera un Tiho attiecības, šī pacilātība izzūd. Nemitīgi tiek atkārtots, ka "mums tas nekādas problēmas nerada, bet…". Katrā šāda veida situācijā parādās "bet", kur heteroseksuālās attiecībās nebūtu pilnīgi nekādu problēmu.
Tāpat šis slēptais sava veida citādā noliegums un neziņa, kā pret to izturēties, parādās grāmatas noslēgumā – Ulivera futbola treneris caur puķēm (runājot par uzmanības novēršanu, jo puisis ir iemīlējies) mēģina pateikt, ka futbols un homoseksualitāte nekādā veidā "neiet kopā". Tas taču ir pavisam skaidrs, ka treneris, kā arī komandas biedri būtu mierā, ja Uliveram būtu izveidojušās attiecības ar meiteni, savukārt, ja tas ir puisis, tad nav okey.
Turpretī abu zēnu vecāku attieksmē atklājas pozitīvais – viņi atbalsta savus dēlus un turpina mīlēt viņus tieši tikpat stipri kā iepriekš. Vēl jo vairāk – romānā tiek rādīts prieks, ar kādu Tiho māte un tēvs uztver jaunās ziņas.
Romāns beidzas ar Tiho un Ulivera solījumu, ka tās nav beigas viņu kopīgajai zilās zāles vasarai, kurai par godu Tiho uztaisījis tetovējumu – lidmašīnu ar astīti, kurā iespējams ierakstīt kādu vēstījumu.
Nīderlandē šī grāmata iznāca 2000. gadā. Tā ir aktuāla arī šodien. Bija jāpaiet 20 gadiem, lai tās tulkojums varētu iznākt pie mums, Latvijā. Es ļoti ceru, ka šis ir īstais brīdis iepazīstināt sabiedrību ar skaistu grāmatu par divu puišu pēkšņi uzliesmojušo un kaislīgo mīlestību. Tāpat es ļoti ceru, ka šis beidzot ir brīdis, kad sabiedrība kaut palēnām pieņem ideju par homoseksuālu pāru atzīšanu, atmetot uzmācīgos komentārus par to, ka gejs vai lesbiete, vai biseksualitāte ir psiholoģiska diagnoze.
 "Jātiek vaļā no Edija" (Mansards, 2018) – smags, sāpīgs identitātes meklējumu ceļš, kuru vēl grūtāku padara apkārtējā, uz maskulinitātes principiem balstītā, sabiedrība, kura skaidri nosaka, kādam jābūt vīrietim, kur viņam jāstrādā, cik jāpelna u. tml. Otra šobrīd atrodas manās rokās – tā ir nīderlandiešu autora Edvarda van de Vendela (<em>Edward van de Vendel</em>) grāmata "Zilās zāles vasara" (Liels un mazs, 2020), kuru latviešu valodā meistarīgi pārcēlis Dens Dimiņš. Tās centrā ir brīnišķīgs stāsts par divu puišu satikšanos un jūtu uzliesmojumu, pie kura pieradis vēl nav neviens no viņiem. Tā ir spilgta pirmā mīlestība, caur kuru tiek atklātas jauniešu sajūtas, ieraugot otru, domājot par otru un pārliecinoties, ka jūtas ir abpusējas. Tomēr, domājot par pirmās iemīlēšanās tēmu, prātā nāk arī pēdējo gadu viens no labākajiem pasaules bestselleriem – ēģiptiešu-amerikāņu autora Andrē Asimana (<em>André Aciman</em>) romāns "Sauc mani savā vārdā" (<em>Call Me by Your Name</em>, 2007) –, kuram tapusi arī gaumīga ekranizācija. Arī šī stāsta galvenais varonis Elio ir 17 gadus vecs jaunietis, kurš, diezgan līdzīgā veidā kā Ulivers un Tiho, izdzīvo savu pirmo iemīlēšanos.){kind=link}